Klusums, plašums, miers. Tā par «Salnārēm» Brunavas pagastā teic ikviens, kas ir paviesojies šajā sētā.
Klusums, plašums, miers. Tā par “Salnārēm” Brunavas pagastā teic ikviens, kas ir paviesojies šajā sētā. Saimnieces Guntas Beikules darbošanās liek aizdomāties, ka skaistuma pamatā ir strādāšana un izdoma, nevis milzīgi līdzekļi, lai paši un ciemiņi “Salnārēs” justos omulīgi.
Nosaukumi cits pēc cita
Īpašumam varenību piešķir simtgadīgie lapotņi, kas izvietojušies aplocē ap to un kroņus vij augstu debesīs. Viskuplākā skaitā šeit ir liepas, kurām patlaban lielais ziedēšanas laiks. Bērzi iesējušies paši, bet šogad koku pulciņam pievienojusies sārtā kļava. Gunta paskaidro, ka vēlējusies, lai tālāk augošās kastaņas baltās sveces izgaismotos uz sārtās kļavas fona. Lielākie negantnieki lapotņu saimē esot oši, kuri kaitē augšanai, jo nomāc visu, kas ir zem un ap tiem.
Pašā viducī stāv laikazoba skarta māja, kas būvēta pirms kara. Ložu pēdas vēl tagad var saskatīt nama sienās, kas ļauj domāt, ka frontes līnija šai vietai nav gājusi secen. Guntas ģimene šeit ievākusies pirms 30 gadiem. Tad mājas bijušas “Krastiņi”, bet pie “Salnāru” vārda tikušas zemes reformas laikā. Tad bijis noteikums, ka pagastā nevar būt vairāki īpašumi ar vienādu nosaukumu. “Krastiņus” jau kāds bija paguvis reģistrēt, tāpēc nācies domāt citu. Gunta prātojusi šā un tā, bet, tiklīdz aizgājusi līdz ciema padomei, tad viņai teikts, ka šāds mājvārds jau esot. “Salnāres” aizguvusi no Ilzes Kalnāres literārā darba “Aktrise Ragārēs”, taču šeit, leišmalē, neievērojot nosaukumu maiņu, cilvēki pieraduši šo vietu saukt par “Krastiņiem” un dara to vēl joprojām.
Kopt pamudina konkurss
Tā pamatīgāk un ar bagātīgu izdomu ģimene apkārtni izdaiļot sākusi, kad pagastā organizēts sakoptāko sētu konkurss. Apmeklējot citas mājas, Gunta nodomājusi, kāpēc gan sev arī kaut ko līdzīgu neizveidot. Pētījusi žurnālus, avīzes, apmeklējusi kursus un sapratusi, ka visa pamatā ir vajadzīga bagātīga izdoma un pēc tam strādātgriba. Ardievas tika pateiktas vecajām ābelēm, un to vietā ierīkots zaļš mauriņš, kurā kā spilgts akcents iekārtotas krāšņas puķu dobes. Gunta stāsta, ka šeit tās vienmēr bijušas svarīgas. Savulaik, lai gūtu papildlīdzekļus, audzētas tulpes un gladiolas. Taču tagad šai nodarbei jau atmests ar roku, jo cilvēkiem mūsdienās maz ko vajag.
Pašai saimniecei tuvākas ir viengadīgās vasaras puķes, taču tagad nolēmusi soli pa solītim pāriet uz ziemcietēm. Ar tām esot mazāk rūpju. Jautājot, cik šķirņu krāšņo augu šeit atraduši mājvietu, saimniece smej – kas tad to var saskaitīt. Jāatzīst, ka to ir varen daudz un katru gadu nāk klāt jauni. Mazpamazām savām rokām dārzā izveidots arī neliels baseiniņš, kura viducī iestiprināta strūklaka, kas piešķir ūdenim samtainu čalošanu.
Guntai ļoti patīk apmeklēt ziedu svētkus, kas katru gadu notiek dažādās Latvijas pilsētās. Šajās reizēs tiek aplūkoti tās puses skaistākie daiļdārzi, no kuriem var smelties milzum daudz ideju. “Redzēt dabā dārzu ir pavisam cita lieta nekā to pētīt glancētu žurnālu lappusēs. Aplūkojot iekoptu dzīves telpu klātienē, var novērtēt, kas izskatās gaumīgi, kas ne, kura ideja ir patapināšanas vērta, kura neveiksmīga, kurš materiāls glītāks celiņiem, kurš sētiņām,” stāsta Gunta. Tāpat ir iespēja pamanīt kādu jaunu puķi, kas vēl nav paguvusi uzplaukt “Salnārēs”. Jāteic, ka lielāko tiesu viengadīgo ziedu saimniece cenšas izaudzēt pati. Taču daļu iegūst, mainot ar kaimiņiem, kuri leišmalē ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Šīs vasaras karstums un sausums krietni pāri nodarījis dārzam, taču Gunta īpaši par to neskumst, jo ko gan dabai padarīsi. Ja reiz tā ir iekārtojies, tad jāmēģina pielāgoties.
