Pensiju likuma grozījumi ir necilvēcīgi, bet tas nekas.
Pensiju likuma grozījumi ir necilvēcīgi, bet tas nekas. Latvietim pietiek, ja valdība nobļaujas, ka nav naudas. Latvietis ļauj ar sevi darīt visu ko. Šoreiz gan var nesanākt. Grozījumi ir ekonomiski nepamatoti, bet valdības skaidrojumi – aplam, aplam pretrunīgi.
Stāsta: agrāko valdību vainas dēļ budžetā ir krīze; to var labot, ja atņem pensionāram naudu; pēc tam nepilna gada laikā sāksies uzplaukums… Ja tā, tad kāpēc galvenais ienākums no naudas atņemšanas ir plānots uz uzplaukuma laiku? Un kāpēc deputātiem balsošanas reizē nosauca deficītu 50 miljonu latu, bet vēlāk atklājās, ka 16 miljonu? Kāpēc pensionāriem liek subsidēt nodokļu nemaksātājus? Sociālā nodokļa parāds vien ir apmēram 150 miljonu latu jeb deviņi deficīti. Arī A. Šķēles «Ave Lat» ir nodokļu parādnieks…
Strādājošs pensionārs dod sociālajā budžetā vidēji 59 latus mēnesī, bet vidējā atņemamā pensija būs nedaudz vairāk kā 60 latu. Mazs ienākums; vai kopsummā nebūs pat zaudējumi?
Grozījumi pensiju likumā mazinās uzticību – nodokļus maksās vēl sliktāk un vairos bezdarbu. Mazāka pirktspēja, mazāks iekšējais tirgus – cieš arī uzņēmēji un ekonomika kopumā. Valdības deklarācijā rūpniecības nozare pat nav minēta. Pašvaldību iespējas tiek apcirptas. Vai tā likvidēs krīzi?
Smieklīgi skan premjera solījumi, piemēram, parūpēties, lai jaunie nāk strādāt par pedagogiem un mediķiem. Kā? Ar hipnozi vai varbūt ņems darbā dzērājus? Reāli «spīd» vienīgi lauku skolu likvidācija. Realizēsies padomju birokrātiskās impērijas ideāls – lielie bērnu kombināti. Noplicināt laukus, izglītību, ražošanu – tas ir vēl sliktāk, nekā dzīvot uz parāda!
Parakstīties par referendumu, ievērojami pārsniedzot prasīto parakstu skaitu. Nobalsot par pensiju likuma grozījumu atcelšanu ar iespaidīgu balsu vairākumu. Vienlaikus – turpināt iecerētos protestus. Visiem, kas jūt, ka ir pamats protestēt. Skolotāji, mediķi vai citi arodnieki, pensionāri, zemnieki, autopārvadātāji… Valdība mēģinās iestāstīt: ja nāks pretī vieniem, tad kļūs sliktāk citiem. Blēņas, pārdalītāju murgi!
Mums vajag nevis vienkāršu līdzekļu pārdali, bet gan tādu ekonomiskās politikas maiņu, lai šie līdzekļi būtu. Minimums – ieviest kārtību. Tieši to valdošie negrib! Daudzviet tas ir iespējams. Datorizēt muitu (to solīja vēl Godmaņa valdība) var dažās nedēļās; līdzekļus lai paņem no absurdās «teritoriālās reformas»…
Vismaz daļu prasību var izvirzīt visi «nemiernieki» solidāri. Arī prasību turpmāk lēmumu sagatavošanā iesaistīt attiecīgās sabiedriskās organizācijas (piemēram, zemnieku). Pieredze rāda, ka pietiekami enerģiski tautas protesti palīdz. Līdzšinējā vaina – apsīkst par ātru (arī zemniekiem šovasar). Līdz otrai galējībai (prasīt par daudz) mums vēl ļoti tālu.
Ja pēc mūsu uzvaras referendumā valdība paliek pie savas politikas un sāk īstenot draudus (samazināt pensijas, celt nodokļus utt.), tad valdībai jāaiziet. Nākamais referendums – par ārkārtas vēlēšanām. Ticamāk, ka tik tālu nenonāks, izveicības tiem zēniem augšā pietiek… Mēs piespiedīsim valdību kalpot valstij. Šo vai nākamo – bet kārtība mūsu zemē būs!
