Ar balta marmora plātnēm klātas ieliņas, varens cietoksnis, kas apvij pilsētiņu, un tirkīzzila Adrijas jūra. Tāda skatienam paveras Dubrovnika, dēvēta par Horvātijas pērli.
Ar balta marmora plātnēm klātas ieliņas, varens cietoksnis, kas apvij pilsētiņu, un tirkīzzila Adrijas jūra. Tāda skatienam paveras Dubrovnika, dēvēta par Horvātijas pērli. Tās vecpilsēta 1979. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Tirkīzs un smaragds
Nepilnus 80 kilometrus uz Dubrovniku no savas apmešanās vietas Bosnijā un Hercegovinā braucam gandrīz trīs stundas. Kalnu ceļi ir šauri un līkumoti, par jūras tuvumu neliecina neviena pazīme. Ainava pēkšņi mainās, kad nokļūstam uz Adriatikas maģistrāles. Šoseja, ko horvāti dēvē par Jadranas ceļu, šķērso visu jūras piekrasti, rietumu virzienā vedot uz Splitu un Rijeku – lielāko Horvātijas ostas pilsētu –, bet austrumos – uz kaimiņvalsti Melnkalni.
Adrijas spoguļgludie līči, kas negaidot parādās maģistrāles malā, sākumā atgādina kalnu ezerus. Tirkīzzilais ūdens piekrastē iekrāsojas spilgtā smaragda zaļumā un izskatās tieši tāpat kā tūrisma katalogu glancētajās fotogrāfijās. Datorgrafiķi mūs nemāna, jo arī dabā Adrijas līča tonis ir tikpat pārsteidzošs.
Šosejas otru pusi norobežo stāvas klintis. No akmeņiem spraucas milzīgu, violetu ziedu ceri. Gandrīz visā ceļa posmā līči ar bojām ir sadalīti ģeometriskos laukumos. Gids skaidro, ka šeit atrodas Dienvideiropā lielākās austeru mākslīgās audzētavas, kurās ražo augstas kvalitātes produkciju, kas konkurē ar Kankālē (Ziemeļfrancijā) iegūto.
Marmora ielas bez auto
Dubrovnikas vecpilsēta slēpjas aiz varena cietokšņa mūriem. Ārpusē ir dzirdamas tikai gājēju soļu atbalsis uz viscaur baltā marmorā ieklātām ielām. Nevienas automašīnas vai jebkāda cita transporta līdzekļa. Preces veikaliem un restorāniem piegādā ar motorizētiem ratiņiem, kas pārvietojas gandrīz bez skaņas.
Ir septembra nogale, tūrisma aktīvā sezona jau beigusies, lai gan noskaņa ir gluži vasarīga, jo termometrs rāda plus 25 grādus. Kamēr grupa aktīvi apspriež dienas programmu, mani latviski uzrunā kāds pāris. Viņi ir rīdzinieki, nupat ar prāmi ieradušies no Bari ostas Itālijā. Dalāmies īsos iespaidos par saviem ceļojumiem un novēlam cits citam patīkamu atpūtu. “Latvieši ir ļoti pieklājīgi cilvēki. Dīvaini, ka tādi mēs kļūstam, tikai esot ārzemēs,” vēlāk, analizējot savu 14 gadu darba pieredzi, rezignēti secina mūsu grupas gids.
Par septiņiem eiro nopērku ieejas karti, lai nepilnas divas stundas pavadītu uz cietokšņa augstajiem mūriem, no kuriem pārlūkojama visa vecpilsēta un Adrijas līcis ar tuvām un tālām salām.
Lūkojoties uz Dubrovniku no augšienes, piepeši pamanu, ka visām mājām ir gluži jauni kārniņu jumti, bet vairākos iekšpagalmos – drupas. Ievēroju arī to, ka cietokšņa bruģis un mūri nav viendabīgi. Tās ir postošā kara sekas, kas 1991. un 1992. gadā pēc Dienvidslāvijas Federatīvās republikas sadalīšanās vairākās neatkarīgās valstīs ļoti sāpīgi skāra Dubrovniku.
Baltais krusts kalnā
Armija ielenca un astoņus mēnešus nežēlīgi bombardēja pilsētu ar mērķi iznīcināt slavenos un īpaši aizsargājamos kultūrvēstures objektus. “Ja nepieder mums, tad lai nepaliek nevienam,” – tik ciniska ir bijusi motivācija. Uzbrukumos gāja bojā vairāk nekā 100 civiliedzīvotāju, tika izpostītas vecpilsētas ievērojamākās vietas. Karam beidzoties, Horvātijas valdība ar UNESCO atbalstu sāka vērienīgu pilsētas atjaunošanu, kas noslēdzās tikai 2005. gadā.
Ja es nebūtu lasījusi šos faktus un uzkāpusi cietoksnī, pat neiedomātos, ka vecpilsētas harmoniskais veidols ir atdzimis no drupām. Atjaunošana ir veikta tik meistarīgi, ka diez vai arī restaurācijas speciālistiem izdotos saskatīt kādu neatbilstību. Kara upuru piemiņai Srdža kalna virsotnē ir uzstādīts balts krusts, kas ir redzams no jebkura vecpilsētas skatpunkta.
Dažu stundu pietiek, lai uztvertu Dubrovnikas īpašo gaisotni, kas neizdibināmu iemeslu dēļ ir izteikti itāliska – tikai bez skaļas rosības. Ilgstoša uzturēšanās Adrijas pērlē gan varētu radīt problēmas, jo tā ir elitāra un ļoti dārga pilsēta. Pat vienkāršs ceļvedis ar bildēm maksā 12 latu, bet pieticīgi salāti un kafija – sešus latus. Tomēr Dubrovnika ir vieta, kurā noteikti gribētos atgriezties.
***
Uzziņai
– Dubrovnika (vēsturiskais latīņu nosaukums – Raguza) ir sena pilsētvalsts Dalmācijas piekrastē.
– 14. gs. vidū Dubrovnikas Republika, saukta arī par “slāvu Atēnām”, kļuva par reģiona ietekmīgāko tirdzniecības un kultūras centru.
– Pēc 1667. gada zemestrīces vecpilsēta tika uzcelta no jauna itāliešu renesanses un agrīnā baroka stilā.
– Apmēram divus kilometrus garais cietoksnis pārbūvēts 17. gadsimtā un ir varenākā aizsardzības būve reģionā.
– Labiekārtotas peldvietas atrodas Lokrumas salā (15 minūšu braucienā ar kuģīti no vecpilsētas).
– Naudas vienība – kuna (1 kuna – 0,08 lati). Visur var norēķināties arī ar eiro.
