Tā gadās. Zemgales un Vidzemes medum dažāda garša.
Latviešiem ēšana ir svarīga, un garšas tie atšķir lieliski, strauji izkopjot arī restorānu un krogu tradīcijas.
Zina smeķi
Vidzemes bitenieks ar vērienu paplašinājis dravu, jaunus stropus iekārtojot medus ieguves vietās Zemgalē. Bites pirmajā divu reģionu ražošanas vasarā ienesušas mazāk vērtīgā garduma, tāpēc uz ziemas beigām pastāvīgajiem kundēm dzimtajā pusē preces pietrūcis.
«Bez mazākajām bažām ķēros pie Zemgales krājumiem, jo tur palika pāri, pirmajā sezonā vēl nebija tik daudz klientu,» stāsta dravnieks, «kad vairāki tilpumi medus bija pārdoti vidzemniekiem, šie cits pēc cita bija klāt ar pārmetumiem – tas nav tavs medus! Ko tu mums te iesmērēji?! Ķīniešu, vai?!»
Tikai 150 kilometru starpība, bet, skat, kāda vietējai garšai nozīme, smejas bitenieks. Tagad viņš preci starp reģioniem vairs bez iemesla neved, taču esot vairāki gard-ēži, kas pēc pagaršošanas paši izvēlas tālākajā vietā ievākto medu.
Krievi ir dāsnāki
Novadniece Maira studējot piepelnās Rīgas krogā, kur pāris gados novērojusi virkni savdabību, kas piemīt latviešu un vietējo krievu publikai.
«Laipni un smaidīgi latviešu klienti ir retums. Vairākums pat nepaskatās viesmīlei acīs, kad pasūtina ēdienu, bet blenž galdā vai šauda acis riņķī. Ja latviešu ģimenes bērni izgāzīs ēdienu, vecāki lielākoties izliksies, ka to pat nemana, ļaujot apkalpotājiem tikt galā gan ar ķēpu uz galda, gan nosušķētajām atvasēm,» novērojumus atklāj jauniete.
Kaut arī neesam nabadzīgi, daudziem latviešu klientiem pat viens eiro šķietot pārāk liela «tējasnauda», toties vietējie krievi ir daudz dāsnāki – nereti atstāj kā pateicību viesmīlim pat pusi rēķina summas.
Silta vieta
«Turklāt krievi ir smaidīgāki un laipnāki, sevišķi, ja ar viņiem runā krieviski. Ir gan tādi ar pilsoņu pasēm, kas vai nu patiesi nesaprot latviski, vai izliekas. Gadās, ka iebraucēji no kaimiņvalsts pat nemēģina saprast, kādā valodā te sazināties, bet augstprātīgi runā krieviski, it kā demonstrējot, ka te nav cita neatkarīga valsts,» stāsta novadniece.
Dīvainākais piedzīvojums gadījies ar kādu pastāvīgo klientu, kas ierodas katru otro dienu, nekad nesaka neko citu kā «Valmiermuiža», tā pasūtinot iecienīto alu, viesmīlei strikti atstāj desmito daļu rēķina summas, nesveicinās un nesmaida. Kāda darbiniece nejauši atklājusi, ka draugiem šķietami uzpūtīgais kungs stāsta – šis ir viņa iemīļotākais restorāns, kur ir jaukākās viesmīles un siltākā atmosfēra. Visas kopīgi pasmējušās – nav brīnums, «varāniem» patīk siltas vietas…
