Nodokļi ir jāmaksā visiem un īpaši svarīgs ir sociālās apdrošināšanas maksājums – taču Latvijā uz visiem vienādi šis apgalvojums neattiecas.
Nodokļi ir jāmaksā visiem un īpaši svarīgs ir sociālās apdrošināšanas maksājums – taču Latvijā uz visiem vienādi šis apgalvojums neattiecas.
Tas ir šokējoši laikā, kad sociālajā budžetā ir hronisks deficīts, kad naudas trūkst izglītībai, kultūrai, medicīniskajai aprūpei.
Bagātajiem sociālais nodoklis nav jāmaksā
Tam, kurš pelna minimālo algu – 50 latu mēnesī (gadā tie būtu 600 latu) –, no šīs summas pirmo aprēķina deviņus procentus lielu sociālās apdrošināšanas maksājumu. Pēc tam, ņemot vērā neapliekamo minimumu, no atlikušās summas tiek aprēķināts 25 procentus liels algas nodoklis. Tādējādi no 50 latiem strādājošais «uz rokas» saņem nedaudz vairāk kā 39 latus par mēneša darbu.
Pret pieticīgi pelnošajiem nodokļu likumdošana ir strikta un nepiekāpīga, taču pret turīgajiem Latvijas valsts izrāda īpašu pretimnākšanu. Cilvēkiem, kuru ienākumi gadā ir lielāki par Ls 15000, sociālais nodoklis nav jāmaksā no tās daļas, kas šo summu pārsniedz. Ja sociālais maksājums tomēr ir veikts, gada beigās tiek aprēķināta pārmaksa, ko atdod.
To apstiprina divi dokumenti. Gatavojot publikāciju, «Bauskas Dzīve» lūdza šajā jautājumā komentārus gan Labklājības ministrijas (LM) Sociālās apdrošināšanas departamenta Ieņēmumu nodaļas vadītājai Janai Muižniecei, gan Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) Zemgales reģionālās iestādes Bauskas nodaļas vadītājai Dzidrai Brūverei. Abas atbildes minēto faktu apstiprināja. Tas nozīmē, ka par tiem, kuru ieņēmumi ir krietni prāvi, Latvijas valstī īpaši gādā arī nodokļu likumdošana.
Netaisnību atzīst ministrs
Nav salīdzināma tā procentuālā daļa, ko no saviem ienākumiem par veselības aprūpi, bērnu izglītošanos vai pašizglītību var atvēlēt tas, kurš pelna 600 latu gadā, un tas, kurš pelna vairāk nekā 15000 latu. Mazāk pelnošajiem tā var būt pat puse no visiem ieņēmumiem, bet turīgajiem – 0,10 procentu.
Šo klajo nevienlīdzību nesen intervijā Latvijas Televīzijā atzina labklājības ministrs Andrejs Požarnovs. Tiešī šī ministrija oktobra sākumā izplatīja medijiem dokumentu, kas liecināja, ka līdzekļu trūkuma dēļ līdz gada beigām var nākties nopietni sašaurināt ārstniecības iestāžu darbību visā valstī. Turklāt atkal cietēji būs tieši tie, kuru ienākumi ir nelieli. Bet, ja nu turīgie godīgi turpinātu sociālā nodokļa maksājumus, varbūt atbalsts tiktu gan trūcīgākajiem pilsoņiem, gan trūkumcietējām, nozarēm un iestādēm.
Nekādu jaunumu
Sociālā nodokļa maksājuma «griesti» nav nekāds šīgada jaunievedums, to apstiprināja arī VID Zemgales reģionālās iestādes Bauskas nodaļas vadītāja Dzidra Brūvere.
Skaidrojumā, ko «Bauskas Dzīve» saņēmusi no Labklājības ministrijas, atgādināts, ka sociālajai apdrošināšanai pakļautā ienākuma robeža pirmoreiz iekļauta likumā «Par sociālo nodokli», kas bija spēkā no 1996. gada 1. janvāra līdz 1997. gada 31. decembrim. Pēc tam tika izstrādāti MK noteikumi, kas noteica, ka no 1997. gada 1. janvāra ar sociālo nodokli tiek aplikti gada ienākumi līdz Ls 12000. Šāda summa ar sociālo nodokli tika aplikta arī 1998. gadā, bet 1999. gadā «griesti» tika pacelti līdz 14000 latiem gadā.
Pašlaik minēto likuma normu regulē 2000. gada 6. jūnija MK noteikumi nr. 193, kuros noteikts, ka ar sociālo nodokli apliekami gada ienākumi līdz 15000 latu, bet 2001. gadā šī summa būs 16000 latu gadā. Turklāt skaidrojumā uzsvērts, ka šī atruna attiecas tikai uz sociālo nodokli, iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir jāmaksā no visiem ienākumiem.
«Solidaritātes princips» uz papīra
Kāpēc tā notiek? Kāda pieredzējusi grāmatvede sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atcerējās, ko viņa dzirdējusi seminārā. Bagāto sociālais maksājums būtu tik prāvs, ka cilvēka dzīves laikā valsts nevarētu viņam to atdot.
Šoruden vairākos semināros piedalījusies arī «Bauskas Dzīve». Viens no tiem bija Labklājības ministrijas rīkotais seminārs žurnālistiem par pensiju reformu. Tajā tika uzsvērts, ka pensiju sistēmas pirmais līmenis, kas pašlaik nodrošina pensijas mūsu vecākiem, balstās uz paaudžu un dzimumu solidaritātes principa. Tas nozīmē, ka strādājošo iedzīvotāju sociālie maksājumi netiek uzkrāti viņa vecuma pensijām, bet gan izlietoti, lai uzturētu pašreizējos pensionārus. Vai tā ir solidaritāte, ja visi pelnošie šajā procesā nepiedalās vienlīdzīgi?
Šī solidaritāte ietver vēl kādu savdabību. Nav dzirdēts, ka mūsu valstī par cilvēku, kurš godīgi veicis sociālos maksājumus, bet miris pirms pensionēšanās vecuma, viņa tuviniekiem būtu izmaksāta kaut kāda kompensācija. Vienīgi šī cilvēka apgādībā bijušie nepilngadīgie bērni var saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju. Bet šāds jautājums turpmāk var rasties daudziem. Kurš var apgalvot, ka, centīgi strādājot un maksājot nodokļus, nodzīvos līdz 65. dzimšanas dienai, kad, piemēram, tagadējie piecdesmitgadnieki varēs doties pensijā?
Bez ilūzijām un naida
Iespējams, ka ne vienam vien «Bauskas Dzīves» lasītājam 15000 latu lieli ienākumi gadā šķiet fantastiska summa. Pēc neoficiāliem datiem, šādu summu mūsu rajonā 1999. gadā nopelnījuši divi uzņēmēji.
Taču 15000 latu gadā ir 1250 latu mēnesī. Šādu atlīdzību Latvijā saņem ne tikai valsts amatpersonas, bet arī uzņēmēji. Turība neesot netikums, tāpat kā nabadzība nav tikums. «Ienīst bagātos ir stagnatīvi ne tikai sabiedrībai, bet arī cilvēkam. Iemaņas uzturēt ienaidnieka tēlu, sajūdzot tikumību ar ienākuma līmeni, būtu atstājamas pagātnē, kur tika praktizēts šķiru naids,» komentētāja Laila Pakalniņa nesen rakstīja laikrakstā «Diena».
Šis Latvijas nodokļu likumdošanas viens piemērs liek atcerēties nesen publiskoto Pasaules Bankas pētījumu par to, ka Latvijā vērojama augstākā līmeņa korupcija jeb «valsts nozagšana», kas jāsaprot kā «likumu nopirkšana». Tie, kuriem ir nauda, var arī to. Lai kā gribētos, jāatzīst, ka sabiedrības slāņu izlīgšanu un tuvināšanos tas neveicina. Turklāt nav noslēpums, ka ļoti daudzi šajā valstī nemaksā ne sociālo, ne ienākumu, ne peļņas, ne arī kādu citu nodokli un tomēr jūtas droši, stipri un aizsargāti. Acīmredzot par to ir labi samaksāts.
fakti
Dažu amatpersonu ienākumi (alga un piemaksas) 1999. gadā
Juris Rītiņš – Rīgas mēra vietnieks – Ls 38000;
Jānis Vītoliņš – Ventspils mēra vietnieks – Ls 42000;
Andrejs Sončiks – VID ģenerāldirektors – Ls 30942;
Einārs Repše – Latvijas Bankas prezidents – Ls 71810,66;
Jānis Naglis – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors – Ls 55000;
Ojārs Rubenis – Nacionālās radio un TV padomes priekšsēdētājs – Ls 20519;
Andris Kļaviņš – a/s «Latvijas kuģniecība» prezidents un valdes priekšsēdētājs – alga kuģniecībā Ls 212393;
Valdis Ginters – privatizējamās va/s «Latvenergo» bijušais prezidents – Ls 67701;
Normunds Lakučs – privatizējamās va/s «Latvenergo» un Privatizācijas aģentūras padomes loceklis – Ls 36754;
Andris Zorgevics – va/s «Latvijas dzelzceļš» ģenerāldirektors – Ls 50955.
Dati publicēti laikraksta «Lauku Avīze» 2000. gada 4., 18., 25. aprīļa numuros.
