Jāņu mātes un Jāņu tēva meklējumos nonācām Vecsaules pagasta «Bērziņos», kur dzīvo Lūcija un Jānis Zustreni.
Jāņu mātes un Jāņu tēva meklējumos nonācām Vecsaules pagasta «Bērziņos», kur dzīvo Lūcija un Jānis Zustreni. Atklājās, ka mājastēvs ir ne vien liels runātājs, bet vajadzības gadījumā arī Jāņu mātes pienākumu pratējs.
Dzimuši bārbelieši
Zustreni uz Vecsaules pagastu savulaik pārcēlušies no Bārbeles. Abu vecāki nav bijuši ne pārāk bagāti, ne, nedod, Dievs, arī nabagi – latvietis gan zina, ko ar zemi darīt, pat ja to tikai rentē.
Jāņa tēvs bijis aizsargs, bet dēls kolhozu laikos – posminieks, neoficiāls brigadiera palīgs, slaucējs palīgs Lūcijai, arī pie cūkām strādājis, kad pēc tās mantas vēl bija liels pieprasījums.
Jāņi viņiem abiem saistoties ar traģiskām atmiņām. Jāņa mamma 43 gadu vecumā nomirusi pašā Jāņu rītā, arī Lūcijas vecāki aizgājuši mūžībā īsi pirms vasaras saulgriežiem. Vai nu tāpēc mūžā nebūtu gana dziedāts un jautrības piedzīvots pie Jāņu ugunskura, kad salasījušies līgotāji – gan kaimiņi, gan darbabiedri. Jo vairāk vēl tāpēc, ka Lūcijas tēvam Jānim gan vārda, gan dzimšanas diena reizē.
Kulinārs no divpadsmit gadu vecuma
Zustrenu ģimenē pienākumi nav dalīti vīriešu un sieviešu darbos. «Kurš pirmais pārnāca no fermas vai lauka, tam arī mājas darbi padarāmi,» spēka gadus atceras Lūcija.
– Mans hobijs ir kulinārija, – ne bez lepnuma paziņo Jānis. Aizraušanās – tortu cepšana. Pamatā – olu biskvīts, bet pārējais paliek noslēpumā. Viens otrs grib zināt knifiņus, bet es tos neizpaužu. Kundzei tikvien atļauts, kā uzlikt mazus nieciņus izskatam. Maizi cepu no divpadsmit gadu vecuma. Kad māte nomira, tēvs apprecējās otrreiz. Bija gan barga pamāte. Jāņos, kad nu būtu jācep pīrāgi, viņa pēkšņi paliek slima. Tēvs jūdz zirgu un ved pie ārsta. Kad atbrauc, man jau pīrāgi gatavi un biezpienmaize nāk no krāsns ārā. Kā pamāte sajūt pīrāgu smaržu, tā uzreiz vesela.
– Atceries, kā tava pamāte teikusi: daudz ēd, daudz ēd, pelni jāber klāt, – atgādina Lūcija. Savukārt Jānis, negribēdams atņemt viņai visus Jāņu mātes pienākumus, atzīst, ka Lūcija ir siera sējēja, viņam šajā lietā atstājot tikai palīga lomu.
– Tā ir diezgan gara procedūra. Siers jāsien divas dienas pirms Jāņiem. Nekādas īpašas receptes nav. Sastāvs visiem zināms: biezpiens, pilnpiens, olas, sviests, ķimenes, – bezknifiņu sieru raksturo Lūcija. – Alu gan tikai divas reizes mūžā esam taisījuši – no maizes un cukura.
Vārdi nav tālu jāmeklē
Jānis Zustrens uzskata, ka bez humora izjūtas šajos laikos nemaz nevarot iztikt, un vārdi viņam neesot tālu jāmeklē. Pastāsts no dzīves: – Tas bija MTS laikā, mūsu kolhozā brigadieris bija latgalietis Giršs. Agrā pavasarī liek manam tēvam un kaimiņam sēt uz arumiem. Tikko ķērušies pie darba, rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Reiskarts ir klāt un darbu liek pārtraukt – tā esot sabotāža. Vēlāk rāj Giršu, bet tas taisnojas: tie sējēji esot tumši ļaudis. Viņš liekot ņemt vienu zirgu, viņi – divus, arkla vietā – ecēšas. Šorīt teicis, lai gaida traktoru, bet viņi tik sēj. Otrā dienā «sējēji» sagaidījuši brigadieri ar koku. Bet viņš: ko es citu lai būtu darījis un ko jūs būtu darījuši. Nu visiem āda vesela – gan jums, gan man.
