Augusts bijis sportiskiem panākumiem bagāts mēnesis. Tādēļ šoreiz tiek nominēti divi notikumi.
Augusts bijis sportiskiem panākumiem bagāts mēnesis. Tādēļ šoreiz tiek nominēti divi notikumi.
Viens – Bauskas rajona sportistu izcīnītā 2. vieta Latvijas lauku sporta spēļu vasaras un ziemas posma kopvērtējumā («Bauskas Dzīve» par to jau rakstījusi plašāk). Otrs izcilākais sasniegums – kluba «Mēmeles sports» ūdensmotosportista Uvja Slaktera izcīnītā 8. vieta ātrumlaivu Formula-2000 (F-2) pasaules čempionāta ceturtajā posmā Londonā.
Redakcija aicināja uz sarunu sportistu Uvi un viņa tēvu Ati Slakteri, kurš ar radio palīdzību dēlu vada ātrumcīņās.
F-2 cīnās Temzā
Uvis: – Londonā jutos citādāk nekā pirmajā mēģināju- mā Itālijā. Jau bijām ievēroti, mums nāca klāt un runājās, jutu – esam iekšā apritē. Tiesneši arī tevi zina. Tas viss ļauj labāk justies.
Atis: – Pieteiktas bija 24 laivas, uz starta izgāja 23. Cīņas notika Temzas upes Viktorijas dokos, turpat līdzās elevatori, uz kuģa lepns hotelis. Netālu ir metro stacija, atklāta jauna izstāžu zāle. Skatītājiem viss labi pārredzams, un viņu bija daudz.
Uvis: – Kanāls it kā ir plats, bet bojas tuvu pieliktas pie malām, ja kļūdies, tad ietriecies Londonas sienās.
Man patīk, ka starts ir taisni, bet Londonā sanāca tā slīpi. Nostājas vesels bars laivu un traucē cita citai, tur vēl arī bojas un siena. Viens jau man būtu uzskrējis virsū, es nobremzēju.
Atis: – Es Uvim teicu: «Dēls, daudz nenervozē par startu!»
Uvis: – Starts ir ļoti svarīgs.
Atis: – Ja brauc daudz laivu, tad ir avārijas, arī Uvim degungalā divas laivas saskrējās, viņš tik tikko izvairījās no sadursmes. Man tobrīd jau elpa aizcirtās.
Uvis: – Mērķis mums bija tikt pirmajā desmitniekā, jo iekļūšana tajā dod punktus un paver iespējas līdzdalībai nākamajā posmā Katarā (valsts Apvienotajos Arābu Emirātos). Visu laiku bija īsta «gonka». Man viens priekšā, es tam astē, otrs aizmugurē, es viņu mocīju. Visi brauca ļoti azartiski.
Atis: – Sacīkstēs bija ļoti labi komentētāji, pārmaiņus viens otru nomainīja. Varētu teikt – augstākā pilotāžā, viss tiek skaidrots, nekavējoties paziņoti rezultāti. Interesanti, kā par Uvi stāstīja kvalifikācijas braucienā, piemēram: «Uzmanīgi skatieties šo jauno pilotu, viņam ir lielas iespējas uzlabot rezultātu!»
Jau pēc kvalifikācijas brauciena mums pienāca klāt organizatori un aicināja doties uz Kataru, kur notiks piektais posms. Viņiem interesē, lai sacensībās parādītos jauni braucēji, kas dažādo cīņu. Man prieks, ka finālā, iegūstot astoto vietu, apstiprinājām – mums brauciens uz nākamo posmu pienākas. Pirmo 14 vietu ieguvējiem visus izdevumus finansē organizatori. Oktobra pirmajās dienās dēls, es un trīs mehāniķi lidosim uz Kataru.
Arī mehāniķi veido komandu
Atis: – Šis ir komandu sporta veids. Braucēju var uzska- tīt par smaili. F-2 laivu klasē obligāts nosacījums ir vismaz divi mehāniķi, vienai personai jāvada sacīkste pa rāciju, ko daru es.
Neslēpšu, mūsu komandas vīriem raksturi ir ļoti dažādi. Diezin vai konkursā izdotos atrast atšķirīgākus cilvēkus, varbūt tas mūs arī vieno. Miervaldis un Visvaldis ir bijušie ūdensmotosportisti, abi ļoti augstas klases mehāniķi. Ar Miervaldi sadarbojamies ilgu laiku, Visvaldis piebiedrojās šajā pavasarī.
Uvis: – Lieliski saprotos ar Aldi Lakovicu-Lakoviču. Viņš ir pedants, un šī īpašība ir ļoti noderīga. Manuprāt, mūsu komandā cits citu papildina.
Asākās izjūtas
Uvis stāstīja, ka šovasar sacensībās Tallinā bijis ļoti tuvu Baltijas čempiona titulam. Viņš atcerējās: «Vēlme braukt ātrāk, ātrāk, vēl ātrāk bija neapvaldāma. Un tad vienā brī- dī – bums, kājas pa gaisu!
Kapsulā esmu piesprādzēts ar siksnām tā, ka nevaru pakustēties. Laiva ir otrādi, un man galva zem ūdens, bet pārējais viss sauss. Man bija viens āķis jāatrod, bet es to nevarēju, meklēju, meklēju, bet nav… Satraukums. Esmu ūdensmīlis, ūdenī visu mūžu esmu «nosēdējis». Varu peldēt, varu nirt, bet tajā brīdī vairs nespēju neko. Es visu ko izdomājos. Ko darīšu – raušu ķiveri nost, to arī nevar. Nomierinājos, jābūt taču āķim, jā ir. Tomēr emocijas bija galējas – jau nodomāju, ka ar mani ir cauri.
Atis: – Iedarbojoties aizsardzības sistēmai, laiva paceļas gaisā. Es jau saskatīju, ka tas notiek, tādēļ biju mierīgs. Bet Uvis zem ūdens to nejuta. Zāles tādās reizēs vienas – jābrauc atkal. Vēlāk psiholoģiski ir grūti pārvarēt bailes.
Pēc tam viņš kreņķējas nevis par to, kā bija zem ūdens, bet, ka nokavēja startu un palika otrais.
Uvis: – Otro reizi biju tik tuvu Baltijas čempionam un atkal nolaidu garām…
