Latvijā 20. gadsimta sākumu raksturo dramatiski pavērsieni.
Latvijā 20. gadsimta sākumu raksturo dramatiski pavērsieni. Pēc soda ekspedīcijas asiņainas izrēķināšanās sekoja neilgs miera periods, līdz jaunas pārvērtības atnesa Pirmais pasaules karš.
Vēršas pret carisko iekārtu
Gadsimta sākumā Bauskā diezgan aktīvi darbojās sociālisti. Propagandas literatūru viņi saņēma Jelgavā, bet citas revolucionārās idejas lasīja laikrakstā «Dienas Lapa».
1905. gada martā Bauskā risinājās koku pludinātāju streiks ar prasībām pēc algas pielikuma. Vēlāk tika izveidota rīcības komiteja, ko vadīja Mākulis, Vāgners un brāļi Kūlas. 1905. gada oktobra divās svētdienās pilsdrupās tika sarīkotas baušķenieku atklātas sapulces. Tajās, sarkaniem karogiem plīvojot, piedalījās apmēram divi tūkstoši cilvēku. Runāts ticis par iespējamo cīnīšanos pret cara patvaldību un vācu muižniecību, kā arī izvirzītas strādnieku prasības pēc astoņu stundu darbdienas. Sapulces noslēdzās ar revolucionāro dziesmu dziedāšanu. 1905. gadā naktī no 4. uz 5. decembri notika uzbrukums ebreja Jankelovica tipogrāfijai. Īpašniekam ticis draudēts ar revolveri un revolucionāru vajadzībām nolaupītas iespiedloksnes.
Soda ekspedīcija nošauj cilvēkus
Nemieru kustībai vēršoties plašumā, Bauskas apkārtnes muižnieki izveidoja bruņotu pašaizsardzības nodaļu. Sadursmes gan nenotika. 1905. gada beigās pilsētā izplatījās baumas par soda ekspedīciju briesmu darbiem, un tāpēc pilsētas rīcības komiteja sāka meklēt iespējas iegādāties ieročus. Par to, ka nekādus ieročus dabūt neizdevās, liecina fakts, ka pilsētas revolucionāru arsenālā bija tikai daži paštaisīti duramie un sitamie.
1905. gada Ziemassvētku laikā soda ekspedīcijas vienības atradās Iecavā, bet 1906. gada sākumā tās ieradās Bauskā un, palīdzot vietējiem policistiem Fītinghofam un Ulotam, sāka meklēt nemiernieku vadītājus. Kā tas nereti notiek, galvenie nemieru kūdītāji un aktīvisti bija paspējuši atstāt pilsētu un tos neizdevās atrast. Apcietinātas tika vienīgi «otršķirīgas» personas. Par aģitāciju pret vietējo mācītāju Kristapu Strautmani, kurš nosodīja nemierniekus un visu revolucionāro kustību, apcietināja 21 gadu veco frizieri Jēkabu Pluci. Par aktīvu darbošanos sapulču organizēšanā apcietināja kurpnieku Ērihu Blankenšteinu, bet par duramo un sitamo ieroču izgatavošanu – kalēju Frīdmani. Apcietinātos nošāva uz Mēmeles ledus pie Plosta tilta. Vēlāk apcietinātais atslēdznieks Leonards Rašmanis par palīdzību «ieroču» kalšanā tika nošauts savas mājas pagalmā Pils ielā (tagad Plūdoņa iela).
Vācu karaspēka iebrukums
1914. gada jūlijā sākās Pirmais pasaules karš. Vācu karaspēks Bauskai tuvojās 1915. gada pirmajā pusē. Daudzi pilsētnieki sāka atstāt Bausku. Vieni bēgļu gaitās devās labprātīgi, bet ebrejiem tas bija pavēlēts obligāti: tiem, kuri to nevēlējās, draudēja piespiedu deportācija.
Kaujas Bauskas pusē sākās jūlijā. Bauska bija svarīgs ceļa mezgls, un pilsētas ieņemšana atvieglotu vācu karaspēkam virzīšanos uz Rīgu no dienvidu puses. Sīvāko kauju sektors bija Ziedoņu tuvumā, pretī Jumpravmuižai. Vācieši forsēja Lielupi, un krievu karaspēkam nācās atkāpties Bauskas virzienā. Gar Lielupi un Mēmeli bija ierīkoti ierakumi. Pēc triju dienu ilgām kaujām vācu karaspēks ienāca Bauskā. Likteņa ironija, ka ebreji, kam bija izdevies izglābties no vajātājiem, vāciešus Bauskā sagaidīja kā atbrīvotājus.
Dzīve turpinās
Pēc kaujām pie Bauskas vācu pusē bija nepilns simts kritušo un apmēram 200 ievainoto. Krievu puses zaudējumi bija lielāki. Kritušos vācu karavīrus apbedīja atsevišķā sektorā pilsētas kapos, bet kritušos krievu karavīrus – ārpus pilsētas tagadējā Bauskas–Rīgas ceļa malā.
Notikušajās artilērijas apšaudēs pilsēta nebija stipri cietusi. Šāviņi bija trāpījuši atsevišķām ēkām un pareizticīgo baznīcas tornim, ko vēlāk salaboja, par skārdu izmantojot atstāto Bauskas tirgotavu izkārtnes.
Bauskas pārvaldi sāka īste- not pilsētas komandantūra, ko vadīja ieceltais komandants barons Firkss. Arī pārējos amatos nonāca tikai vietējie vācieši. Pilsētā bija noteikta komandantstunda. Iebraukt Bauskā un izbraukt no tās drīkstēja tikai ar komandantūras izdotām atļaujām, un vācu žandarmi patrulēja pilsētas ielās.
Atstātie īpašumi, galvenokārt veikali, nonāca vācu okupācijas pārvaldes īpašumā kā kara laupījums. Turīgākajiem pilsētniekiem, kuri bija palikuši Baus- kā, pamatojoties uz kara laika likumiem, vācu okupācijas pārval- de rekvizēja daudzas greznumlie- tas – mēbeles, gleznas, sudrablietas u. tml.
Jebkura kara pavadonis – pārtikas problēma – 1915. gada beigās un 1916. gada sākumā Bauskā nepastāvēja, jo iedzīvotāju skaits bija samazinājies un raža 1915. gada siltajā un vēlajā rudenī bija padevusies laba. Pilsētnieki pārtikai izmantoja arī apkārtnes laukos klīstošos, bēgļu pamestos lopus. Ar laiku gan pārtikas krājumi samazinājās. Jau 1916. gada nogalē un 1917. gadā pilsētnieku apgādē ieviesa maizes kartītes, uz kurām varēja dabūt rudzuauzu miltus, samaisītus ar žāvētām kartupeļu mizām un sēnalām.
Baušķenieku izpriecām ierīkoja vācu teātri un kino, kuru galvenais repertuārs bija lētas komēdijas – Vācijas pretinieku parodijas. Savukārt Korfa muižā ierīkoja pamatskolu ar vācu mācībvalodu. Tajā mācījās 160 skolēnu un strādāja viens vācu un četri vietējie skolotāji, kuri pirms tam bija beiguši speciālus politiskās mācības un vācu valodas kursus.
Nodarbina krievu gūstekņus
Bauskas tuvumā esošajā Pilsmuižā, kas piederēja firstam Līvenam, tika izveidota krievu karagūstekņu nometne, kurā atradās vairāk nekā tūkstoš gūstekņA. URTĀNS,
vēstures maģistrsu. Viņi muižas saimniecības ēkās gatavoja apģērbus, apavus, apkala zirgus un veica citus muižas ikdienā nepieciešamus darbus. Turklāt gūstekņus izmantoja arī Bauskas pilsētas labiekārtošanas darbos. Gūstekņi strādāja nedaudzajos pilsētas rūpniecības uzņēmumos. Viņu darbu izmantoja 1916. gadā, izbūvējot šaursliežu dzelzceļa līniju Bauska–Meitene un ierīkojot apgaismošanu. Karagūstekņu nometnes apsargāšanai komandanta Firksa rīcībā bija apmēram 300 vācu zemessargu. Svētdienās gūstekņu nometnē ieradās Bauskas katoļu draudzes prāvests Jāzeps Maksvitis un noturēja dievkalpojumus krievu valodā.
