Lai nodrošinātu pastāvošās iekārtas, teritorijas un pilsoņu aizsardzību, svarīga ir valsts drošības pasākumu sistēma. Iekšējās drošības un kārtības uzturēšanai nepieciešamo, plašo un diezgan komplicēto aparātu sāka organizēt uzreiz pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī. «Visu par Latviju!» bija iekšējās drošības darbinieku vadošā doma ik dienu, jo īpaši pirmajos brīvības gados, kad miera dienas mijās ar sarkanarmiešu un bermontiešu iebrukumiem, traucējot valstij nodrošināt savas pamatfunkcijas.
Noteikumi un instrukcijas
Jau pirmajās mūsu valsts tapšanas dienās sākās policijas un to palīgspēku – aizsargu vienību – organizēšana. Par šo pasākumu Iekšlietu ministrijas kancelejas pārvaldnieks J. Krūmiņš rakstījis šādi: «Ministrs Dr. M. Valters ar 1918. gada decembra rīkojumu uzdeva man sastādīt aizsargu rotu pie Iekšlietu ministrijas, kuras uzdevums bija vajadzības gadījumā palīdzēt apspiest nemierus un atbalstīt policiju. Bija jāizmeklē uzticami cilvēki. Dažu dienu laikā pieņēmu 200 aizsargus no apmēram 800 kandidātiem. Aizsargu rotā vispirmā kārtā ierindoja bijušos kareivjus. Rotas dalībnieki dabūja uzturu, ieročus un 200 rubļu algas mēnesī.»
Prioritāte bija ne tikai policijas un aizsargu vienību organizēšana, bet arī jaunu noteikumu un instrukciju izstrāde. Tapa «Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzības organizēšanu». Saskaņā ar tiem Latviju sadalīja vairākās policijas vienībās. Mazākās pilsētas, miesti un pagasti bija padoti apriņķu priekšniekiem, lielākās pilsētas – pilsētu prefektiem. Lai policijas darbinieki būtu pazīstami iedzīvotājiem un amatpersonām, Iekšlietu ministrija ar 1918. gada 19. decembra rīkojumu noteica formas nozīmes – uz kreisās piedurknes virs apģērba bija četrstūrains drēbes gabals valsts karoga krāsās ar burtiem «A. P.», kas nozīmēja «apriņķa policija». Augšējā stūrī bija burts, ar ko sākas apriņķa centra pilsētas nosaukums.
Pirmais policijas priekšnieks
Jau 1918. gada decembrī ministrija iecēla Rīgas prefektu, visu apriņķu priekšniekus un dažus palīgus Vidzemē un vairākus apriņķu priekšniekus un prefektus Kurzemē. 1918. gada 8. decembrī Bauskā darbu sāka Bauskas apriņķa pirmais policijas priekšnieks Kārlis Puķītis. Lielu darbu policijai sagādāja visu civiliestāžu pārņemšana no vācu okupācijas varas (1915–1918) ar inventāru, visām mantām un dokumentiem. Policijas darbinieki nespēja kārtīgi veikt visus apsargāšanas, miera un kārtības uzturēšanas darbus, jo trūka zemāko ierēdņu-kārtībnieku. Tāpēc vietējām pašvaldības iestādēm uzdeva organizēt komunālo apsardzību. Viņu pienākums bija arī apsardzības darbinieku uzturēšana un apbruņošana.
Latvijas teritorijā 1918. gada decembrī ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija, un policijas sāktā organizēšana pakāpeniski tika pārtraukta. No 1919. gada 5. janvāra Bauskas apriņķa policijas priekšnieks un viņam padotie ierēdņi bija spiesti atstāt savas dienesta vietas un meklēt patvērumu, kur iespējams, jo iebrukušo lielinieku bandu aģenti tos meklēja. Tikai pēc dažiem mēnešiem, kad lielinieku bandas bija padzītas, Bauskas apriņķa policija atjaunoja savu darbību un lielinieku izpostīto atjaunoja.
Pagaidu valdība ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā 1919. gada jūlijā atgriezās Rīgā, pārņemdama savās rokās valsts iestādes un turpinādama iekšējās drošības orgānu izveides darbu. Pēc lielinieku bandu padzīšanas, saskaņā ar Iekšlietu ministrijas 1919. gada 21. jūlija rīkojumu Nr. 338, dažos Bauskas pagastos nodibināja tā sauktās aizsargu nodaļas, cik tas bija iespējams, lai palīdzētu apriņķa policijai nodrošināt drošību un kārtību. Lai atšķirtu aizsargus no civilajiem, tie, pildot dienesta pienākumus, nēsāja uz kreisās rokas nacionālas krāsas lenti.
Noziedzība 1919. – 1920. gadā
Nedienas turpinājās – 1919. gada rudenī sākās bermontiešu uzbrukumi. Bauskas apriņķī esošās Bermonta armijas karaspēka daļas sāka stāties ceļā apriņķa iestāžu darbībai un arestēja valdības atbildīgos ierēdņus. Oktobrī arestēja apriņķa priekšnieku, pilsētas policijas priekšnieku un citus ierēdņus, kurus turēja apcietinājumā aptuveni divas nedēļas. 1919. gada 17. oktobrī Bausku atbrīvoja. Pēc bermontiešu padzīšanas iestādes atjaunoja savu darbību, taču darbs bija jāsāk gandrīz no jauna, viss iesāktais bija iznīcināts. Stabilizējoties policijas darbam, sākot ar 1922. gada 8. martu, apriņķa policijai tika uzdots veikt robežas apsardzību. Arī aizsargu organizācija turpināja pilveidoties. 1921. gadā to pārveidoja par patstāvīgu militāru formējumu. 1924. gada 13. jūlijā Bauskas aizsargu pulks pēc karoga iesvētīšanas kļuva par 13. Bauskas aizsargu pulku.
Latvijā 1919. un 1920. gadā bija vērojama plaša mēroga noziedzība. Policijai organizējoties un iestrādājoties, noziegumus sekmīgi apkaroja. Salīdzinājumā ar 1920. gadu 1923. gadā to skaits samazinājās par 65,8%, atklāto noziegumu daudzums no 41,3% palielinājās uz 66,7%. Īpaši pieauga atklāto slepkavību (no 55 uz 94%) un laupīšanu (no 46 uz 74,3%) skaits. Arī Bauskas apriņķa aizsargi ieguldīja ievērojamu darbu. Līdz 1924. gadam aizsargi piedalījušies laupītāju un zagļu sagūstīšanā, atradušies periodiskos kontroles posteņos, piedalījušies arestos un kratīšanās, kārtības uzturēšanas izrīkojumos, apcietinājuši noziedzniekus bez policijas palīdzības, palīdzējuši atklāt slepkavības un laupīšanas, malumedības un citus pārkāpumus.
Ekspozīcija muzejā
Bauskas muzejā nupat atvērta jauna izstāde «Sabiedriskā kārtība Bauskā 20. gadsimta pirmajā pusē». Ekspozīcija sniedz informāciju par Bauskas apriņķa policijas, 13. Bauskas aizsargu organizācijas darbību un Bauskas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbu. Apskatīt šos materiālos iespējams līdz 1. oktobrim.
20. septembrī muzejs aicina uz tematisku sarīkojumu par sabiedrisko kārtību Bauskā 20. gadsimta pirmajā pusē, būs iespējams arī noskatīties 1974. gadā uzņemto latviešu detektīvfilmu «Uzbrukums slepenpolicijai».
