1919. gada 1. augustā Pagaidu valdība pieņēma noteikumus par robežapsardzības pagaidu iekārtu.
1919. gada 1. augustā Pagaidu valdība pieņēma noteikumus par robežapsardzības pagaidu iekārtu.
Armijas virspavēlnieks 1919. gada 7. novembrī izveidoja armijas štāba priekšniekam pakļautu robežsargu priekšnieka posteni, un sākās valsts robežu apsardzības organizēšana. Latvijas–Lietuvas robežas uzraudzību nodrošināja 3. robežsargu pulks. Tā divas rotas veica valsts robežas apsardzi Bauskas apriņķa teritorijā. Viena rota atradās Šēnbergā (Skaistkalnē), bet otra – Bauskā.
1922. gada 2. februārī Latvijas valdība pieņēma līdz tam vairāk nekā divus gadus lolotu lēmumu par robežapsardzības funkciju pārņemšanu no Aizsardzības ministrijas Iekšlietu ministrijas pārziņā. Lēmums paredzēja robežapsardzības demilitarizāciju, veidojot civilu robežpolicijas dienestu un robežapsardzības organizatorisko struktūru. Bauskas robežapgabalā tika izveidoti divi iecirkņi, kuru priekšnieki bija tieši pakļauti apriņķa priekšniekam.
Ekonomisko faktoru ietekme
Par kontrabandu 20. gadu sākumā Bauskas apriņķī liecina 3. robežsargu pulka izlūkdaļas ziņojumi. Nelikumīgu tirdzniecību veicināja valsts ekonomiskā situācija, konkrēti, cenu starpība Lietuvā un Latvijā. Mūsu valsts pastāvēšanas sākumā pierobežu apgabalu iedzīvotāji nebija pieraduši respektēt tās robežu un trūka arī pieredzējušu robežsargu.
Piemērs tam, kā ekonomiskie apstākļi 20. gados ietekmēja kontrabandu, bija situācija Latvijas–Igaunijas pierobežā. Tur pastāvējusi kontrabanda, kas saukta par «Latvijas cukura atpakaļimportēšanu no Igaunijas». Proti, Latvijā tolaik kristālcukuru ražoja no importa jēlcukura. Valsts atmaksāja ievedmuitu, ja šo cukuru eksportēja. Tāpēc Latvijā ražotais importa cukurs Igaunijā bija lētāks un veikli darboņi sāka Latvijas cukura «atpakaļimportēšanu» no Igaunijas.
Zem brunčiem ierīko «krātuvi»
Kontrabandistu «zelta laiki» bija 1921. – 1922. gads. Robežsargu ziņojumos par nelikumībām Bauskas apriņķī valsts pierobežā ir minēts, ka uz Lietuvu lielos daudzumos nelegāli tika vestas neģērētas ādas un dažāda manufaktūra (spolīšu diegi, auduma baķi, apģērbs). Savukārt Latvijā nelegāli tika ievesti zirgi, kas lielākoties bija zagti, labība un lini. Veikli darboņi daļu labības un linu muitoja likumīgi, bet tirgū nelikumīgi pārdeva arī otru kravas daļu uz muitotās rēķina. Par dažādām kontrabandistu viltībām var lasīt laikrakstos. Piemēram, Skaistkalnē reiz tikusi aizturēta kāda Marija Madenka, kas izskatījusies pārāk resna. Atklājās, ka dāma apaļās formas ieguvusi, ierīkojot zem brunčiem gandrīz vai kontrabandas krātuvi. Tur tika atrasts 12 dāmu zīda biksīšu, 10 metru zīda auduma un 12 pāru dāmu zeķu no zīda.
20. gadu sākumā kontrabandistu iecienīta nodarbošanās bija arī nelikumīga naudas maiņa. Kursu starpība un nenoteiktība radīja iespēju labi nopelnīt.
Atbalsta nelikumības
Pārskatot arhīvu fondos ziņojumus par kontrabandā aizturētām personām un ierosināto krimināllietu uzskaiti, nākas konstatēt, ka vairums kontrabandistu ir bijuši gan Latvijā, gan Lietuvā dzīvojoši ebreji. Vietējie latvieši bieži vien kontrabandu veicinājuši. Par attiecīgu samaksu viņi palīdzējuši vest preces ar ratiem, ķerrām un pat ar pajūgiem pa nekontrolētām teritorijām.
Kontrabandistu rosīšanos 20. gados veicināja arī vājais policijas darbs vietējo tirgu un tirgotavu uzraudzībā. Tāpēc palīdzība kontrabandas apkarošanā tika lūgta arī valsts pierobežu pagastu aizsargu nodaļu aizsargiem. Viņu uzdevums bija vākt informāciju par aizdomīgām personām, kuras uzturas vai dzīvo pierobežas pagastu teritorijās un, iespējams, atbalsta kontrabandistus.
Mēģina izvairīties no soda
Pēc robežapsardzības nokļūšanas Iekšlietu ministrijas pārziņā 1922. – 1923. gadā uzlabojās kontrabandas apkarošana, taču problēmu vēl bija pietiekami. Pārmaiņas muitas likumā paaugstināja soda sankcijas kontrabandistiem, kā arī palielināja atlīdzību par atklāto kontrabandu. Tā bija 35 procenti no summas, ko veidoja vainīgajam uzliktā soda nauda un summa, ko ieguva, pārdodot konfiscētās preces izsolē.
Aizturētie kontrabandisti bija spiesti šķirties no ievērojamām naudas summām. Par gada laikā atkārtotu kontrabandu vainīgajam draudēja pat cietumsods vai izraidīšana no pierobežas joslas un aizliegums piecus gadus uzturēties 50 verstu (apmēram 58 kilometri) attālumā no valsts robežas. Zinot soda sankcijas, aizturētās personas mēģināja visādi izvairīties. Izplatītākais veids bija kukuļdošana, taču tas ne vienmēr līdzēja. Ir zināms, ka reiz kāda aizturēta kontrabandistu grupa solījusi ziedot Sarkanā Krusta vietējai nodaļai, lai tikai atlaižot.
Problēmas kontrabandas novēršanā pastāvēja arī 30. gadu sākumā, taču situācija bija nesalīdzināmi labāka nekā 20. gados. Kad robežapsardzes vadībā atradās ģenerālis Ludvigs Bolšteins, viņš sevi pierādīja pozitīvi, izskaužot nelikumības un nekārtības šajā militarizētajā pašdarbības organizācijā.
