Arī Bauskā, tāpat kā visā Latvijā, 11. novembrī, Lāčplēša dienā, mirdzēja piemiņas liesmiņas.
Arī Bauskā, tāpat kā visā Latvijā, 11. novembrī, Lāčplēša dienā, mirdzēja piemiņas liesmiņas.
Pilsētas iedzīvotāji atceres brīdī pulcējās pie Brīvības cīņās kritušo kaujinieku pieminekļa. Nebija tik daudz ļaužu kā Atmodas pirmajos gados. Vēso novakari atdzīvināja dziesmas, ko izpildīja folkloras kopa “Trejupe”, un dzeja, ko izjusti lasīja Ināra un Edvīns Hegenbarti. “Nekas bez pēdām nepazūd” – tāds motīvs strāvoja cauri piemiņas brīdim.
Priesteris Ints Danielsons gan atgādināja, ka interneta aptaujās 11. novembris dēvēts arī par Lāčplēša dzimšanas dienu. Tomēr daudz vairāk ir tādu atbilžu, kas apstiprina šī datuma vēsturisko izcelsmi. 1919. gada 11. novembra rītā Pāvela Bermonta vadītās cara armijas kaujinieki bija izdzīti no Pārdaugavas un Rīga tapa brīva. Sāka zvanīt baznīcu zvani, sajūsminātie rīdzinieki pulcējās ielās. 1919. gada 11. novembrī tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi “Par Latviju”. Šis datums arī pasludināts par Lāčplēša dienu. Skolās bērniem to māca.
Bauskas Kristīgās pamatskolas audzēkņi jau 10. novembrī bija piestājuši Mēmeles krastā, lai kavētos Lāčplēša dienas noskaņās. Un tajos brīžos iemirdzējās novembra varavīksne, sacīja I. Danielsons. Kā gaismas simbols, kā zīme, cik viss šajā pasaulē ir saistīts.
Baušķenieki, kurus vienoja Lāčplēša dienas atcere, ļāvās savām domām.
Māmiņa Ivita bija atnākusi kopā ar abām meitiņām. Tā darot katru rudeni. Lindai šī bija sestā reize, meitēnam jau sākušās skolas gaitas. Elīza tām vēl pošas. Vairāk bija vidējās un vecākās paaudzes baušķenieku, kas vislabāk saprot, ko nozīmē brīvība. Priesteris I. Danielsons aicināja: “Būsim brīvi, pats galvenais – savā sirdī!”
Iecavnieki 10. novembra pēcpusdienā svinēja Lāčplēša dienu. No kultūras nama virzījās gājiens uz Brīvības pieminekli. Kāpienu līdz tam izgaismoja lāpas, stāsta Iecavas vidusskolas direktore Agra Zaķe-Fridrihsone. Mācību iestādes 11. klases audzēkņi bija sagatavojuši literāru montāžu, dziedāja Iecavas novada jauktais koris. Piemiņas brīdī runāja luterāņu mācītājs Aivars Siliņš. Tālu izskanēja Zemessardzes trīs zalves.
A. Zaķe-Fridrihsone atzīst: “Šis novembra vakars dod tādu mieru un apskaidrību.
