Viens murgu posms būs noslēdzies, un teikšu – laiks tukšgaitā aizsteidzies. Izsviesti tūkstoši, miljoni daži, lai Saeimā ietiktu atkal tie paši: Kalvītis, Šlesers, Bērziņš un Co, ne guvuši, ne zaudējuši nebūsim neko.
Viens murgu posms būs noslēdzies, un teikšu – laiks tukšgaitā aizsteidzies. Izsviesti tūkstoši, miljoni daži, lai Saeimā ietiktu atkal tie paši: Kalvītis, Šlesers, Bērziņš un Co, ne guvuši, ne zaudējuši nebūsim neko. Dažs iejuties tikpat kā Ulmaņa lomā, vecļaudis, to dzirdot, krīt gandrīz vai komā.
Vēl četras dienas būs ētera laiks un telpa ar izrādīšanos pilna, līdz aizraujas elpa. Cik ļoti mēs mīlam šo valsti – skan malu malās no Kurzemes līdz Latgales galam. Diemžēl tie tikai muļķiem pasviesti maldi, šai Dieva zemītē vairs tikai nauda valda.
Izveidojusies visai padrūma situācija – apdraudēta latviešu nācija, un stūrī iedzītais vēlētājs kļūst oligarhu pokera spēlētājs. Kandidāti sevi ar komplimentiem bārsta un pacietīgajiem ļautiņiem pasaciņas stāsta: skolas, slimnīcas, algas cēlām un Latvijas ceļos asfaltu lējām. Mēs četrpadsmit stundu dienā strādājām un tikai četras piecas naktī gulējām; mums nav neviena mīļāka par jums – tāpēc balsot par mūsu laimīgu dzīvi ir jūsu pienākums. Strīpojiet vai krustiņus velciet, tikai mājās nepalieciet, pēc četriem gadiem mēs atkal jūs atminēsim un ar jauniem trikiem aplaimosim.
Valsts prezidente atgriezusies no Kanādas tālās savā etniskajā dzimtenē bālā, kur partiju nemieri un korupcijā viss tīts, kā vēstī TV un radio – vakars vai rīts. Dārdzība aug ne tikai sadzīves lietās, arī kukuļiem vienā kabatā vairs nav vietas. Daudzi tūkstoši par vienu parakstu – kļuvusi par sistēmu visai parastu. Ir, kas prasa un dod, kaunā acis pat nemirkšķinot. Dažs tāds jau Saeimas kandidātu sarakstā ieticis un tautai piedāvāts kā īstens malacis.
Rīga no veikaliem, birojiem, zālēm plīst vai pušu, provincē DUSu kā rudenī saulītē mušu. Asfalts uz Pierīgas ceļiem dilst, un mašīnas vairs pilsētā neietilpst. Neviena partija nezina, kā šo slogu velt, varbūt gaisa tiltu pār Rīgu būs celt? Nezina arī, kā Īrijā, Anglijā patvērušos letiņus atsaukt uz savu dzimteni teciņus. Minimālo algu palielināt vai darba devējus nokaunināt?
Visi jau pamanījuši būtu, kādu ziņu Eirosavienība mums sūta: nabago sarakstā nu otrie aiz Polijas esam un lepni galvu pa Eiropu nesam. Diez kāpēc šo priecīgo faktu neviena partija nav pierakstījusi sev par visu makti? Laikam jau nav diez cik patīkama lieta – nabadzības ziņā divdesmit piektā vai par vienu augstāka vieta.
Tie, kam budžeta nauda pa rokai un vara, visu “likumīgi” dara. Uz laukiem pēc balsīm brauc valdības auto, jo esot tiesīgi tikties ar tautu. Nospļauties, ko “Delna” un citi diendienā vaukšķot, – vakar un šodien un arī turpmāk braukšot!
Un tomēr, tomēr uz vēlēšanām sestdien iesim, nevis nīgrumā pieres rauksim, bet smiesim: lai cik brangi un vareni ir naudas maisi, viņi lūgtin lūdz mūsu balsis! Tik atceries latviešu parunu viedo: pirms nogriez, desmit reiz apsver, kam savu balsi tu ziedo!
