Piecas nedēļas, ko pavadīju Amerikas Savienoto Valstu laikrakstu redakcijās, man ļauj izdarīt dažus secinājumus un vērtējumus par ASV brīvo presi un arī par amerikāņu unikalitāti.
Piecas nedēļas, ko pavadīju Amerikas Savienoto Valstu laikrakstu redakcijās, man ļauj izdarīt dažus secinājumus un vērtējumus par ASV brīvo presi un arī par amerikāņu unikalitāti. Šoreiz – žurnālistika un preses izdevumi ASV.
Kas Savienoto Valstu presē ir unikāls?
Tā ir īpaša ar mārketinga prasmi un peļņu (60 – 70 procentu no avīzes apjoma piepildīts ar reklāmu un sludinājumiem, laikrakstu vidējā rentabilitāte ir 25 procenti).
Patiesībā visi preses izdevumi Amerikas Savienotajās Valstīs ir vietējie, lokālie. Vietējā avīzīte ir amerikāņu žurnālistikas pamatu pamats un lasītāju visiecienītākais izdevums. Īsti nacionāls pēc satura un visā valstī izplatīts laikraksts ir tikai «USA Today», tas arī ir ļoti jauns, vien pirms 17 gadiem dibināts. Nacionāla preses izdevuma iezīmes jaušamas arī «Wallstreet Journal» un «New York Times» .
Žurnālistam no «Austrumu bloka» vistīkamāks šķiet fakts, ka ASV laikraksti nekādi netiek regulēti, presei tur nav nekādu likumdošanas ierobežojumu. Lai uzsāktu sava laikraksta vai žurnāla izdošanu, nav nepieciešama nekāda licence. Tavs izdevums var būt jebkāda satura, ar jebkādu ideoloģiju un uzskatiem. Kad jautāju, vai tajā pieļaujams paust arī rasistisku, fašistisku pārliecību, man atbildēja: «Protams, ja tāds ir tavs uzskats. Amerikā ir runas, uzskatu un preses brīvība.»
Brīvība pati ierobežo brīvību
Visaptveroša brīvība? Tomēr… kāds brīnums, avīzēs neredzēju ne rasistiskus, ne fašistiskus, nedz pornogrāfiskus rakstus! Peļņas kārā amerikāņu prese nekad neatļaujas drukāt reklāmu avīzes pirmajā lappusē, reklāmas nav arī tās viedokļu un vēstuļu lapās. Nemanīju avīzēs ne cigarešu, ne alkohola reklāmu.
Ko tas nozīmē? Tikai to, ka ir stingra pašregulācijas sistēma – katrai avīzei (vai arī visam koncernam, kam preses izdevums pieder) ir izstrādāta sava filosofija, savs ētikas kodekss. Viens no pamatprincipiem – ne viss ir pārdodams un pērkams: mūsu brīvība, mūsu viedokļi nav pērkami… Turklāt vairākums amerikāņu lasītāju ir ļoti konservatīvi, dievbijīgi, ģimeniski un morāli izturēti cilvēki (amerikāņu tauta patiesībā ir tālu no tā tēla, kādu vērojam televīzijā). Visaptverošai brīvībai patiesi demokrātiskā sabiedrībā ir noteiktas robežas, ko neatkarīgi un brīvi cilvēki nepārkāpj. Demokrātija un brīvība nav anarhija – to nu Amerikā var nojaust nepārprotami. Daudzās redakcijās pie sienām redzēju šādu citātu: «Pļāpās ir atļauts viss, bet runas brīvība gan nav visatļautība».
Amerikāņu žurnālists ir tehnoloģisks
Tas nozīmējot – tehnisks un loģisks. Kā izpaužas šis tehniskums? Redakcijā pieņem darbā reportieri. Svarīgākie pirmie divi jautājumi no darba devēja puses ir: pirmkārt, vai viņam ir sava automašīna un autovadītāja tiesības, otrkārt, cik vārdu minūtē ar datoru reportieris spēj uzrakstīt. Ja šos kritērijus neiztur, par pārējām kvalitātēm vispār netiek runāts. Tavas zināšanas, spriedumi, inteliģence, spēja vērot norises un secināt, tavas idejas ir mazsvarīgas, jo… jābūt tehniskam šajā augsti tehnoloģiski attīstītajā supervalstī.
Daudzi žurnālisti viņpus okeānam ir ļoti talantīgi un drosmīgi. Prestižā laikraksta «New York Times» redakcijā gaiteņu sienas rotā 70 žurnālistu – Džozefa Pulicera prēmijas laureātu – attēli. Nekur citur pasaulē neviens laikraksts nevar lepoties ar tādu skaitu izcilu un prēmētu žurnālistu.
Avīzes kopsvars – pieci kilogrami
Nedēļas nogalēs laikrakstus pērkot, tos iesaiņo iepirkumu maisos. Ja «New York Times» vai pat «Philadelpfia Inquirer» svētdienas izdevumu man veikalā neiesaiņotu iepirkumu maisā, es to vispār panest nevarētu. Ņujorkas avīzes darbdienas izdevumu veido septiņas sekcijas, kopējo lappušu skaitu sarēķināju ar kalkulatoru – 120, bet sestdienā un svētdienā šis skaitlis trīskāršojas. Turklāt avīzes ir pilnas ar tā sauktajiem reklāmu ieliktņiem, kas arī ir pāris kilogramu smagumā. Šāda izdevuma kopējais svars ir ap pieci kilogrami…
