Pirms Otrā pasaules kara amatnieki pelnīja, katrs savā amatā strādādams, bet daudzi puiši un meitas gāja sezonas darbos. Tāds darbs bija arī koku pludināšana pa Mēmeli.
Pirms Otrā pasaules kara amatnieki pelnīja, katrs savā amatā strādādams, bet daudzi puiši un meitas gāja sezonas darbos. Tāds darbs bija arī koku pludināšana pa Mēmeli.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā stenceļi (stutmalka), plosti un atsevišķi baļķi tika pludināti pa Mēmeli uz leju – līdz Lielupei un tālāk.
Ar maizes kulēm plecos
1938./39. gadā arī es 17 gadu vecumā sāku pelnīt, pludinot kokus. Agrā pavasarī, kad tikko nokusa sniegs, ar maizes kulēm plecos un kājām gājām uz Zalves mežiem Viesītes krastos. Tur ziemā bija sabērtas stutmalkas grēdas. Kokus mizojām, lai pludinātu līdz Jelgavai. Stutmalku eksportēja uz Angliju šahtu nostiprināšanai.
Tikko izgāja ledus, upē sākās plostu laišana. No Skaistkalnes 35 kilometrus gājām kājām līdz Viesītes upei, kur sākās plostu siešana. Baļķus vēla upē un sēja kopā plostā. Sēja ar drātīm, nostiprināja ar skrūvēm pie šķērsbaļķa. Plostiem parasti bija vairāki posmi trīs četru koku garumā, kopā sastiprināti ar šķērskokiem. Abos plosta galos bija lieli airi, ar kuriem to varēja vadīt cauri krācēm un gar salām. Uz katra plosta bija četri pieci cilvēki, kuru galvenais darbarīks bija asi kalts ķeksis, ko varēja iecirst kokā.
Trīs vai četri reisi
Plosti tika vadīti tikai dienā. Vakarā kādā rāmākā vietā vīri pietauvojās krastā. Tad varēja iekurt ugunskuru, izvārīt siltu ēdienu un izžāvēt slapjās drēbes. No Viesītes pa Mēmeli un Lielupi apmēram 150 kilometru attālumu līdz Jelgavai, pieturoties pēc ledus iziešanas augstam ūdens līmenim, plosts veica trīs līdz piecās dienās. Ja viss veicās labi, par vienu reisu varēja nopelnīt 60 – 80 latus. Tā bija liela nauda, jo laukstrādnieki saņēma pusotra divi lati dienā. Pēc tam no Jelgavas braucām ar vilcienu līdz Vecumniekiem un tad gājām līdz plostu siešanas vietām. Tā varēja pavasara un vasaras laikā veikt trīs četrus reisus.
Plosta laišana nebija viegla lieta. Vajadzēja labi pazīt upi – bīstamās vietas, salas, līkumus. Sevišķi grūti bija pārbraukt ūdens dzirnavu dambjus. Katram dambim vidū bija vārti, tajos vajadzēja trāpīt plostu. Bija gadījumi, kad plosta stiprinājums izjuka, baļķi aizpeldēja, cilvēki pat noslīka.
Bīstamie dzirnavu dambji
Viss atmiņā tik dzīvs, it kā tas notiktu šodien. Izejam no Viesītes Mēmelē. Pēc pāris stundām – Mūrmuižas dzirnavu dambis. Vārtos liels vilnis, laimīgi ejam cauri vārtiem. Plosts uz mirkli pazūd zem ūdens, esam slapji līdz jostasvietai. Izlejam no zābakiem ūdeni un laižam tālāk. Pēc apmēram trim stundām tuvojamies Skaistkalnes dzirnavu dambim, laimīgi tiekam tam pāri. Ar bažām pietuvojamies briesmīgajai Deviņzares salai. Te jāmāk paņemt līkumu, citādi plosts krūmos. Dažreiz to no salas nav iespējams dabūt nost pat pāris nedēļu laikā un visa peļņa pagalam.
Tālāk seko divi bīstamie Bauskas dambji pie vecajām un jaunajām dzirnavām. Šī vieta skaitās viena no grūtākajām Latvijā. Šķērsojot otru dambi, tūlīt klāt klintis pie Bauskas pils. Ja plostu nespēj noturēt, to straume sitīs pret klintīm un tas izjuks. Ja tiekam pie Ķirbaksalas, tad izejam rāmajos Lielupes ūdeņos. Te pieturam krastā, jo tālākais ceļš līdz Jelgavai ir bez problēmām. Pāris vīru aiziet uz Bausku pēc pārtikas un šņabja, jo jāsasildās. Mēs, trīs jaunie, kuram uguni, žāvējam drēbes un vārām karstu tēju.
Kad aizgāja plosti, sākās koku pludināšana, pēc tam pludināja arī stenceļus. Ar ķekšiem vajadzēja no upes vilkt laukā nogrimušos kokus, tos ievadīt atpakaļ straumē, izjaukt baļķu vai stenceļu sablīvējumus. Tā iznāca visu vasaru līdz pat rudenim strādāt ar ķeksi pie upes.
Puiši labi ieredzēti
Koku pludināšana neļāva upei aizaugt ar zālēm, attīrīja to no dūņām. Tiesa, tika traucēta pārceltuvju darbība, arī upes ūdens bija brūns. Kad visi koki bija sasnieguši galapunktu un izvilkti laukā no upes, ūdens atkal atguva krāsu un svaigumu.
Manas dzimtās Budbergas apkārtnes puiši bija pie “bosiem” labi ieredzēti, viņus ņēma darbā katru gadu. Tie bija Krastiņu puiši Vilis Bajārs, Kārlis un Jānis Bēkas, Voldemārs Bajārs, Alfrēds Bajārs, Aleksis Bajārs (kritis kara laikā pie Maskavas), Jānis un Kārlis Irbinski, Lukass Piebalgs, Arvīds Bikšus (Nornieks). Visi jau viņā saulē. Tikai man jau pāri astoņdesmit, bet vēl staigāju pa šo zemīti.
K. ĀŽA atmiņas publicēšanai sagatavojusi MĀRĪTE OZOLIŅA
