Baušķeniecei Annai Antonijai Smilškalnei rīt, 16. jūnijā, apritēs 87 gadi. Nozīmīgu savas dzīves daļu viņa veltījusi V. Plūdoņa muzejmājas «Lejenieki» saglabāšanai.
Baušķeniecei Annai Antonijai Smilškalnei rīt, 16. jūnijā, apritēs 87 gadi. Nozīmīgu savas dzīves daļu viņa veltījusi V. Plūdoņa muzejmājas «Lejenieki» saglabāšanai. Muzejmājas dibinātājs un ilggadējs tās vadītājs bija Annas Antonijas Smilškalnes vīrs Eduards Smilškalns.
«Lejenieki» valsts aizsargājamo kultūras objektu uzskaitē nokļuva 1959. gadā. Plūdoņa nams savulaik bija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle, vēlāk nokļuva Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā. Tagad «Lejenieki» ir Ceraukstes pagasta iestāde.
Anna Antonija Smilškalne Plūdoņa muzejā strādāja par gidi, palīdzēja savam vīram vākt, apkopot un sistematizēt materiālus par mūsu ievērojamo novadnieku.
Šodien publicējam V. Plūdoņa muzejmājas ilggadējās darbinieces Annas Smilškalnes atmiņu stāstu.
Sunītis palīdz vadīt ekskursijas
Ne gribēts, ne gaidīts,
Bet klāt viņš bija,
Ne lielāks kā kamoliņš
Brūnganas dzijas.
Tā mūsu ģimenē ieradās Susītes dēls, kurš ieguva vārdu Tefijs (tā Austrālijā sauca kādu gudru kaķenīti, kas prata pat skaitīt naudu). Agrā bērnībā Tefijs pat vienu dienu «skolojās» Bauskas 1. vidusskolā.
Tefītis kļuva mūsu ģimenes pilntiesīgs loceklis. Viņam bija gultiņa kurpju kastītē zem krēsla virtuvē. Nāca ziema (Tefijs dzimis 1968. gada 3. oktobrī). Viņš ieguva gan čībiņas, gan «mētelīti», arī draugu – kaimiņu runcīti Vasili, ar kuru jauki spēlējās.
Maijā, muzeja sezonai sākoties, sāku ņemt Tefiju līdzi uz darbu V. Plūdoņa «Lejeniekos». Dabūju speciālu atļauju, lai sunītis varētu braukt satiksmes autobusā. Braucām līdz «Bangām». Tefijs gulēja klēpī man uz rokas. Jau pirms iekāpšanas autobusā, viņš nervozēja, žāvājās. Braucot Tefijs cītīgi vēroja ceļu, iegaumēja pagriezienu no Ceraukstes šosejas uz Bangu ceļu. Reizēm gadījās braukt ar smilšu vedēju mašīnām, izmantojām arī autostopu. Citreiz bija jāiet kājām no Bauskas sovhoza centra. Ceļš bija akmeņains un ļoti grūts.
«Lejeniekos», V. Plūdoņa muzejā, Tefijs vairāk nekā 12 gadu bija mans palīgs ekskursiju vadīšanā (no 1969. līdz 1982. gadam). Sevišķi Tefiju bija iemīlējuši bērni. Viņi brīnījās, kā sunītis saprata manis teikto, piemēram: «Nu, iesim uz pirtiņu», «Tagad – uz kapiem», un cītīgi devās ekskursantu grupai pa priekšu, lai viesus un mani sagaidītu norādītajā vietā.
Arī pašā dzejnieka piemiņas istabā (1. ekspozīcija), kad bija ekskursanti, Tefijs negulēja uz sava spilventiņa zem galda, bet sekoja man līdzi gar visu ekspozīciju.
Kad ekskursantu nebija un es strādāju kapos, Tefijs sēdēja uz kapu vārtu «Jaunā gulbja spārna» un cītīgi skatījās tālē. Viņš riedams ziņoja par ekskursantu tuvošanos. Stāstījuma laikā Tefijs uzmanīgi manī klausījās, nekad nerēja.
Pie kapu vārtiem sagaidījām ekskursantu grupu. Es pastāstīju par jaunās kapu daļas tapšanu, par Tēvzemes balvu, kuru izmantoja kapu vārtu izgatavošanai (pēc A. Bērziņa un paša dzejnieka ieceres).
Kad biju to visu izstāstījusi, Tefijs bez kāda norādījuma pats devās pie V. Plūdoņa kapa un mūs tur sagaidīja. Beidzoties svētbrīdim pie dzejnieka kapa, Tefijs pa taisnāko ceļu mūs veda uz kapu veco daļu pie Plūdoņa vecāku un brāļa kapu kopiņas. Viņam šī ekskursijas secība bija pilnīgi skaidra.
Tefijs vadīja mūs arī uz Anduļa liepu, Jautro strautu un Saules kaujas skata vietu.
Pēc dienas darba abi bijām piekusuši, bet bija vēl jāiet līdz «Bangām» uz autobusu.
Reiz, netālu no pašas Lejenieku mājas, Tefijs apsēdās un tālāk negāja. Paņēmu viņu klēpī, kaut arī man nesamā bija pilnas rokas. Kādu gabaliņu sunīti panesu. Tad viņš atkal bija ar mieru iet pats. Nākamajā dienā Tefijs atkal tajā pašā vietā apsēdās, lai tiktu nests. Tas jau bija kļuvis par ieradumu.
Kad labība bija jau nopļauta, Tefijs pa ceļam uz autobusu cītīgi «peļoja», tad lepns ieradās ar peli mutē. Prasīju, kur viņš medījumu liks, vai vedīs uz Bausku. Tefijs paskatījās man acīs, izkasa tīrumā bedrīti, ieguldīja pelīti un to apraka vēlākam laikam.
Ziemās dzīvojām mājās Bauskā, kopā gājām pastaigāties pa parku. Tefijam arī patika sēdēt istabā pie loga un vērot notiekošo uz ielas.
