Brīnišķīgi mežainajā Taurkalnē abi ar vīru esam ienācēji no Rīgas, pirms vairāk nekā desmit gadiem nopirkām mājiņu pie dzelzceļa. Esam to centīgi remontējuši un labiekārtojuši, kopuši zemesgabalu, priecājušies par meža veltēm, tuvējiem ezeriem, zvēru pastaigām pagalmā, zaļo vidi un klusumu.
Tā kā darbs mums ir Rīgā, sākumā Taurkalnē pavadījām tikai nedēļas nogales. Tas radīja problēmas ar zagļiem. Tie mūsu namiņu «apciemoja» vairākkārt, nācās atvadīties no labas sadzīves tehnikas, pārtikas, diemžēl arī dažām ģimenes vērtslietām.
Policijas saukšana te būtu bijusi bezjēdzīga, jo ceļā no Vecumniekiem paietu pusstunda. Meklējot iespēju pieslēgt signalizāciju, sapratām, ka tam nav jēgas, jo apsardzes firmas darbinieki no Aizkraukles atbrauktu 40 minūtēs. Zagļi jau sen būtu gabalā, ja vien neaizmigtu nogurumā. Uz kaimiņu pieskatīšanu, par ko decembrī Policijas dienas komentāros «Bauskas Dzīvē» runāja ciema bibliotekāre, nevaram cerēt – gar mūsu sētu iet tikai ceļš uz mednieku mītni, kur pastāvīgi neviens nedzīvo.
Galu galā risinājumu esam atraduši logos ar slēdzamiem rāmjiem un šaurām stikla ailām – tos no ārpuses nevar atvērt, pa izsistiem nevarētu ielīst. Nu jau krietnu laiku, paldies Dievam, policija nav bijusi vajadzīga. Taču es domāju, ka policijai jāatrodas maksimāli tuvu apdzīvotai vietai neatkarīgi no novada. Pirms teritoriālās reformas Taurkalni pieskatīja Jaunjelgavas policijas iecirknis, un tolaik policijas patruļas mašīnu varēja manīt arī mūsu ceļā. Tagad neesam redzējuši jau sen, kaut pavasari, vasaru un rudeni lielākoties vadām savā meža namiņā. Varbūt vienkārši nav trāpījies. Vēlu gan kārtības sargiem, gan viņu pieskatāmajiem drošu un mierīgu jauno gadu!
