Latvijas Pirmās partijas Saeimas frakcijas pieci pārstāvji ceturtdien, 20. martā, Bauskas tautas namā rīkoja tikšanos ar sabiedrību.
Latvijas Pirmās partijas Saeimas frakcijas pieci pārstāvji ceturtdien, 20. martā, Bauskas tautas namā rīkoja tikšanos ar sabiedrību.
Bija ieradies partijas priekšsēdētājs Ēriks Jēkabsons, deputāti Pēteris Simsons, Jevgeņija Stalidzāne, Krišjānis Peters un Oskars Kastēns.
Tikai desmit apmeklētāju
«Mēs esam šurp nākuši kā alternatīvs informācijas avots, nevis kā sludinātāji,» baušķeniekus uzrunāja deputāts P. Simsons. Zālē atradās tikai desmit iedzīvotāju. Viņu vidū nebija neviena garīdznieka, draudzes vecākā, Kristīgās pamatskolas pārstāvja, nedz arī kāds Bauskas rajona deputātu kandidāts, kas pirms Saeimas vēlēšanām balotējās no Latvijas Pirmās partijas.
Acīmredzot lielākā daļa partijas atbalstītāju sēdēšanu pie televizora un sižetu komentēšanu uzskata par politiskā procesa pietiekami aktīvu izpausmi, tādēļ neapgrūtina sevi ar iesaistīšanos diskusijās.
Sarunas galvenie temati bija sociālā situācija valstī un Latvijas nostāja Irākas militārā konflikta jautājumā. Izraisījās arī domu apmaiņa par kristīgās ētikas pamatprincipu atbilstību konkrētai rīcībai.
Grēcīgās pasaules dilemma
Komentējot Saeimas 19. marta balsojumu par Latvijas atbalstu ASV militārajām operācijām Irākā, Ēriks Jēkabsons sacīja: «Kristietība un pacifisms nav sinonīmi. Jēzus Kristus nekad nav teicis, ka būtu jāpiekāpjas ļaunumam. Gluži pretēji, viņš ir aicinājis ļaunu uzvarēt ar labu. Karš un vardarbība nav cilvēka brīvas izvēles lieta, bet gan grēcīgās pasaules uzspiesta dilemma, kā savulaik atzina Mārtiņš Luters. Sadama Huseina režīms ne ar ko neatšķiras no Staļina vai Hitlera režīma. Kāpēc neviens nerunā par vardarbību, ko diktators Huseins ilgstoši un netraucēti ir izvērsis savā valstī, apdraudot drošību un demokrātiju pasaulē? Ja pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotās Valstis un sabiedrotie būtu tikpat konsekventi iestājušies par Staļina režīma sagraušanu, Latvija kļūtu brīva jau pirms 50, nevis desmit gadiem. Līdzīgā situācijā kā Baltijas valstis okupācijas laikā tagad atrodas arī irākieši. Nostāšanās pret ļaunumu nerada pretrunas ar kristīgās ticības pamatnostādnēm. Latvija ir neatkarīga valsts, kas drīz iekļausies NATO, un vienīgā pareizā nostāja ir pievienoties ASV sabiedroto viedoklim.»
Pret Ērika Jēkabsona apgalvojumiem iebilda kāda tikšanās dalībniece. «Jums kā garīdzniekam vajadzētu saprast, kas ir Apokalipse. Šajā karā nebūs uzvarētāju un uzvarēto, ļaunums tikai pieņemsies spēkā, izraisot neprognozējamas sekas,» sacīja oponente.
Žurnālisti sirgstot ar cinismu
Tikšanās dalībnieki lūdza precizēt vairākkārt izskanējušos Latvijas Pirmās partijas deputātu priekšlikumus narkodīleriem piemērot nāvessodu, lai gan Latvijā šis soda mērs jau atcelts.
Ēriks Jēkabsons bija neizpratnē: «Ne es, ne kāds cits partijas pārstāvis neko tamlīdzīgu nav teicis. Mēs bieži pieminam Singapūras praksi, kur narkodīleriem piemēro nāvessodu. Šajā valstī cīņa pret narkotiku izplatītājiem ir ļoti efektīva. Tāpat mēs uzskatām, ka Latvijas likumi nav pietiekami bargi, lai noziedzniekus atturētu no ļaunprātīgas darbības.»
Sabiedrības nepietiekamo informētību, kas nereti veicina tendenciozu spriedumu rašanos, deputāts Pēteris Simsons skaidroja tā: «Cinisms un žults ir kaites, ar ko sirgst daudzi Latvijas žurnālisti. Neviens necenšas noskaidrot faktus, visi tikai klāsta viedokļus. Lauku iedzīvotāji parasti abonē vienu – rajona – laikrakstu. Bet viedokli tajā veido trīs vai, labākajā gadījumā, pieci žurnālisti!»
Acīmredzot tas nozīmē, ka Saeimas un valdības darba, kā arī citu aktualitāšu atspoguļojums ir subjektīvs un «greizs», tomēr tauta akli pakļaujas žurnālistu ietekmei. Bet kur meklējams izskaidrojums, ka tauta nevēlas iesaistīties spraigā un nopietnā domu apmaiņā ar politiķiem pat tad, ja viņi ierodas vēlētāju dzīvesvietā? Mūsu sabiedrību ir novārdzinājusi skepse, neticība labām pārmaiņām valstī un nogurums. Vai žurnālisti tur vainojami? Vai tiešām žurnālisti nemitīgi sagroza politiķu izteikumus un izdomā izklāstus viņu vietā?…
