Senās demokrātiskās valstīs politiķis ir algota darba strādnieks.
Senās demokrātiskās valstīs politiķis ir algota darba strādnieks. Viņa stāvoklis prasa būt sabiedriskam un godīgam, viņa dzīves līmenis ir apmēram tāds kā universitātes zinātņu doktoram. Tie ir cilvēki, kuru aicinājums ir kalpot tautai, izprast ļaužu vēlmes un vajadzības, pieņemt un labot likumus, veidot tiesisku valsti.
Arī mēs esam gājuši tajā virzienā krietnu ceļa gabalu, bet daudzi to negrib saprast, un visbiežāk tie ir tā saucamie partiju līderi jeb “lokomotīves”, “buldozeri”, “zemūdenes”… Viņi iesaistās politikā varas un naudas dēļ. Viņiem saistošs ir teiciens “Saku “vadonis” – domāju “partija”, saku “partija” – domāju “vadonis””. Bieži vien tie runā Ēzopa valodā, bet oponentus nolīdzina zemāk par zāli. Dažkārt viņu rīcība un izteicieni balansē uz ētikas robežas, bet žurnālistiem atbild: “Par to man nav informācijas. Pie tā mēs strādājam. Tas tiek izvērtēts. Komentāru nebūs.”
Daudzi kompetenti cilvēki jau sen ir sacījuši, ka jāmaina vēlēšanu sistēma un jāpārgriež nabassaite, kas baro partijas. tām jāizdala līdzekļi no budžeta, bet situācija, ka politiķi saistīti ar uzņēmējdarbību, ir nonsens.
Manuprāt, pienācis brīdis izkurināt pirti un nomazgāties. Un tie, kas ļoti gribēs, mainīsies. Kādiem jābūt politiķiem, to vislabāk pateicis gan peltais, gan slavētais Kārlis Ulmanis: “Kādi ļaudis mums vajadzīgi? Ļaudis nenopērkami, ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem, ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās, ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām.”
Ar cieņu –
HARIJS Rundālē
