Man nedod miera nu jau atlaistās Rīgas pilsētas domes steigā pieņemtais lēmums. Tas paredz no Nacionālā zoodārza valdes atbrīvot priekšsēdētāju Ingmāru Līdaku – personību, kas 30 gadus sevi nesavtīgi veltījusi laikmetīga, humāna zoodārza izveidei, kura prioritātes ir pētniecība un sabiedrības izglītošana, nevis trula komercija, atražojot dzīvnieku mazuļus un gūstot peļņu no pārdošanas. Direktora postenī Ingmārs Līdaka bija tikai pāris gadus.
Man nebija ienācis prātā, ka Zoodārza vadītājs var kļūt par Rīgas domes politisko intrigu upurjēru. Direktoram inkriminētie pārkāpumi ir saimnieciska rakstura – runa esot par teritoriju, kurā izmesti būvgruži. Līdz šim nebiju dzirdējusi, ka par līdzīgu nevērību kāda uzņēmuma vai iestādes vadītājs tiktu atlaists. Toties, piemēram, par indīgu ķimikāliju apzinātu izgāšanu Zemgales ceļmalās neviena amatpersona savu posteni joprojām nav zaudējusi. Patiesi dzīvojam absurdu valstī…
Ar Zoodārza speciālistiem Ingmāru Līdaku, Lauru Līdaku un Māri Lielkalnu «Bauskas Dzīvei» ir vismaz 20 gadu sadarbība. Tik nemākslotu, sabiedrības interesēs balstītu, un netipisku mūsu racionālajam laikmetam vēlēšanos kontaktēt ar plašsaziņas līdzekļiem kā Zoodārzā, citās iestādēs neesmu novērojusi. Manuprāt, tāpēc, ka cilvēki, kuri tur strādā, ir ideālisti, viņu interese par darbu šķiet neizmērojama.
Laikraksta un Zoodārza sadarbība aktivizējās šī gadsimta sākumā, kad avīzes pārstāvim tika piedāvāts piedalīties Zoodārzā izglābto un izaudzēto roņu izlaišanā jūrā.
Pēc tam esam rakstījuši par dažādām dzīvnieku kolekcijām, gatavojuši publikācijas par bērnu izglītojošiem pasākumiem. Bažas nav tikai par direktora atlaišanu. Manuprāt, ir apdraudēts Zoodārza domubiedru vienotās komandas darbs un noteikto vadlīniju konsekventa turpināšana.
