Nupat izlasīju franču rakstnieka Mišela Velbeka pēdējo – skandalozāko – romānu «Pakļaušanās». Ne jau viņa stila un izteiksmes veida dēļ skandalozāko, bet tāpēc, ka grāmatas izdošanas brīdis sakrita ar baisajiem teroraktiem Parīzē šī gada sākumā. Romāna atvēršanas svētki Francijā tika pārcelti, lai kaut kā mazinātu Velbeka antiutopijas par islāma invāziju Eiropā raisīto interesi.
Efekts izrādījās gluži pretējs. Romāna tirāža pārspēja cerēto, lasošo eiropiešu interese sasniedza vēl nebijušus rekordus, bet tā jau ir politika. Pirmajā latviešu valodā tulkotajā Velbeka romānā «Elementārdaļiņas» mani šokēja neiedomājamais cinisms, tāda porno pieskaņa it visā, taču nākamo Velbeka darbu – «Karte un teritorija» – uzskatu par lielisku. Nesāku pierast pie rakstnieka reizēm atbaidošā izteiksmes veida, bet romāns patiešām bija smalki, niansēti uzrakstīts, ironisks, modelējot mūsu laikmeta Eiropas attīstības specifiskās nianses. Toreiz iegaumēju tulkotāja vārdu – Dens Dimiņš. Pieļāvu, ka tas ir kāda izcila valodnieka pseidonīms, taču izrādās – nē. Dens ir viens no latviešu reti sastopamajiem poliglotiem.
Bibliotēkā trīs nedēļas gaidīju grāmatu, jo «Pakļaušanās» lasītāju izrādījās ļoti daudz. Droši vien interesi vairoja iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī, kura pirmizrāde notika septembrī. Man grūti saprast, kā romāna saturu transformē uz skatuves, jo tās ir tikai galvenā personāža refleksijas – personisko pārdzīvojumu, izjūtu un pārdomu apceres, taču tas ir režisora lauks.
Pat ja nav nodoma doties uz teātri, grāmatu «Pakļaušanās» ir vērts izlasīt – gan satura, gan izcilā tulkojuma dēļ. Taču Dena Dimiņa pēcvārds mani ļoti izbrīnīja. Lasot tik profesionāla lingvista komentāru, kurā jūtama tāda kā taisnošanās par musulmaņu un ebreju tematikas traktējumu romānā, radās dīvains iespaids. Nespēju noticēt, ka tulkotājs pats to būtu inspirējis.
