Nupat atgriezusies no Francijas, saņēmusi piedāvājumu savus darbus eksponēt Kopenhāgenā, fotogrāfe Māra Brašmane šodien ieradās Bauskā. Novadpētniecības un mākslas muzejā viņa pēcpusdienā atklās fotogrāfiju izstādi «Muzejnieki».
Nupat atgriezusies no Francijas, saņēmusi piedāvājumu savus darbus eksponēt Kopenhāgenā, fotogrāfe Māra Brašmane šodien ieradās Bauskā. Novadpētniecības un mākslas muzejā viņa pēcpusdienā atklās fotogrāfiju izstādi “Muzejnieki”. Kolekciju pirmo reizi publika ieraudzīja pagājušajā gadā, to vienprātīgi atzīstot par kultūrvēstures nozīmīgu liecību. Lielākā daļa portretu ir tapusi Rundāles pils muzejā, kur Māra ilgus gadus strādāja par fotogrāfi. Vairākums “modeļu” joprojām ir pils muzeja darbinieki, bet daži jau atrodas ārpus redzamās pasaules dimensijas, palikdami vienīgi atmiņās un Māras fotogrāfijās.
“Kas gan tur sevišķs – fotografēt kolēģus un eksponēt bildes! Es arī tā varētu. Man ir vesela attēlu kolekcija no darbavietas sarīkojumiem un ekskursijām,” izmeta paviršs paziņa, kurš Māras Brašmanes vārdu gan ir dzirdējis, bet nevienu darbu, šķiet, nav redzējis. Man neatlika nekas cits kā pašapmierinātajam spriedelētājam pateikt, ka viņš to nevarētu nekad, jo labas bildes spēj radīt meistars, kurš patiesi mīl cilvēkus, nevis tas, kuram pieder visjaunākā modeļa kamera.
Mārai piemīt reti sastopama spēja sajust portretējamo smalkās enerģijas. Tādēļ viņas fotogrāfijas ir vibrējošas, katrs cilvēks ir iekšēja starojuma apmirdzēts. To nevar panākt ar tehnisku paņēmienu pārzināšanu, bet gan ar mīlestību.
Jau vairākus mēnešus man ir iespēja fotogrāfi iepazīt tuvāk, apmeklējot interešu grupas nodarbības. Viņas atvērtība pasaulei, jauniem iespaidiem un zināšanām man reizēm šķiet apbrīnojama. Māra it nemaz neatgādina sava aroda tipiskus pārstāvjus, kas degošām acīm joņo pa ielām un ir pat gatavi mesties zem tramvaja, lai nepalaistu garām īsto kadru. Neesmu redzējusi Māru fotografējam un nespēju iedomāties, kad garāmslīdošiem mirkļiem viņa piešķir vēsturiska dokumenta vērtību.
Realitāte ir plūstoša izjūta, un katram tā atšķiras. Māras Brašmanes realitāte ir klusināta un emocionāla. Laikmetā, kad cilvēku savstarpējās attiecības un pat idejas kļūst līdzīgas vienreizējas lietošanas precēm, fotogrāfe mākslā aizstāv tradicionālās vērtības – ilglaicīgumu, pastāvīgumu un nemainīgumu. Pēc tām neapzināti tiecas katrs cilvēks, un varbūt tādēļ pirms 20 un vairāk gadiem tapušās rundāliešu un citu muzeju darbinieku fotogrāfijas skatītājus uzrunā daudz dziļāk nekā to tapšanas laikā.
Vismaz tā notika ar mani. Pērn, vērojot sava kursa biedra portretu, atskārtu, ka ilgajā pazīšanās periodā esmu viņu uztvērusi tikai sadzīviskās kategorijās. Māras fotogrāfijā es piepeši ieraudzīju personības visas “krāsas” – arī cītīgi slēpto jūtīgumu un ievainojamību. Šajā ziemā mēs kursa biedru pavadījām uz Meža kapiem. Piemiņas vakarā desmitiem svecīšu izgaismoja viņa attēlu – to pašu – Māras Brašmanes fotografēto. “Portretā ir iemiesota mana vīra pretrunīgās būtības pati labākā un gaišākā daļa,” vēlāk sacīja atraitne. Tad es skaidri sapratu, ka patiesa, mīlestības iedvesmota māksla atspoguļo nevis cilvēka ķermeni, bet viņa dvēseli, ko spēj materializēt tikai izredzēti meistari.
