Mājas vārdu, dzimtu un māju apraksti ir saistoši arī to autoram. Cilvēku uzticībai ir liela vērtība. Bet reti kad, pieliekot punktu uzrakstītajam, ieraugi vietai piederīgos cilvēkus citā gaismā vai citā atmiņu ķēdītē.
Ar Bauskas novada Īslīces pagasta «Saulgožu» saimnieci Gundegu Bulāni plašāk par viņas mammu, Ģederta Ramana dzīvesbiedri Tatjanu Ramani, nerunājām, vien to, ka viņa bija skolotāja Bauskā. Manas atmiņas atradās citā plauktiņā, bet siltas un patīkamas.
Atceroties skolas gadus toreizējā Bauskas astoņgadīgajā skolā, bieži nāca prātā omulīga, smaidīga pagarinātās dienas grupas skolotāja, viņa vecākajām klasēm esot mācījusi krievu valodu. Autobusi kursēja reti, un parasti nācās kādu cēlienu gaidīt. Taču laiku vajadzēja izmantot lietderīgi, un mājasdarbus varējām gatavot klases telpā. Skolas dzīve bija sakārtota– vienkārša un saprotama, bijām pareizi nodarbināti, un tas mūs atturēja no «dauziņa» zaļajā, kastveidīgajā tribīnē tagadējā Rātslaukumā, kur maija un oktobra «sarkanajos» mītiņos runas teica «partija un valdība».
Skolotāja Ramane bija ļoti sirsnīga pret mums. Mājasdarbu gatavošanas laikā vairs nebija ierastās stundu disciplīnas. Bet matemātikas uzdevumus viņa labprāt palīdzēja risināt, pasakot priekšā. Skolotāja pazemā, mierīgā balsī prata izskaidrot un palīdzēja saprast. Viņas tuvumā nejutām nekādu stresu par to, vai darām un uzvedamies pareizi. Balsi nepaceļot, pedagoģe aizrādīja tikai brīžos, kad nu galīgi nevarēja to nedarīt. Īpaši stingri bija aizliegumi stundu laikā skraidīt uz veikalu «Saulīte», kas dīvainā kārtā joprojām apmirdz Rīgas ielas nomaļo galu, bet skolotāja Ramane atļāva arī to, ja palūdzām.
Daudziem pedagogiem, kuri jau mūžības ceļos, gribas teikt paldies par to, ka viņi deva mums vislabāko un mācēja nepiespiesti izskaidrot arī neatļautās lietas. Atlika tikai saklausīt.
