Stājhokejists Edgars Namiķis uzskata, ka veiksmīga nevar būt zaudēta spēle.
Stājhokejists Edgars Namiķis uzskata, ka veiksmīga nevar būt zaudēta spēle
Baušķenieku Namiķu ģimenē uz slidām nekāpj tikai mamma Liene. Tētis Edgars un abi dēli Kristaps un Renārs trenējas hokejā. Sākumā mamma pamatīgi iebilda, bet pašlaik jau zina noteikumus, ir liela līdzjutēja un dodas skatīties spēles klātienē. Uz sarunu par aizraušanos aicināju EDGARU NAMIĶI.
Svētdien, 18. maijā, Kanādas pilsētā Kvebekā beidzās pasaules čempionāts hokejā. Pēdējā cīņā par zelta medaļām Krievijas izlase uzvarēja mājiniekus. Kurai vienībai jutāt līdzi?
– Protams, Krievijas komandai. Jaunie zēni daudz gadu ir spēlējuši dažādās vienībās, viņi ir arī NHL spēlētāji. Taču nekad nav bijuši pasaules čempioni. Tomēr Kanāda visus šos gadus ir bijusi ik pa laikam laureāte, bet Krievija pēdējo reizi uzvarēja 1993. gadā. Komandu līmenis ir vienāds. Godalgotās vietas sadalās vienādi, kanādieši ir bijuši 24 reizes laureāti, bet krievi – 23. Nu skaits izlīdzinājās.
Vai rezultāts pārsteidza?
– Es zināju, ka daudz ripu sametīs. Domāju, komanda, kurai spēle aizies, arī uzvarēs. Pēc otrā perioda, kad rezultāts bija 4:2 Kanādas labā, šķita, ka viss. Kanādieši tomēr ir spēcīgi, bet krievi nemāk, nespēj vairs savākties. Tā sportā mēdz būt – vienam aiziet uz viļņa, otrs nevar savākties, beigās ir rezultāts, kādam nevajadzēja būt.
Tomēr krievi parādīja raksturu. Spēlētājs, kurš visu laiku sēdēja ēnā, – Iļja Kovaļčuks – izšāva pēdējās divas ripas. Brīnumi notiek.
Jūs esat Latvijas stājhokeja izlases dalībnieks. Šīgada aprīlī izcīnījāt trešo vietu pasaules stājhokeja čempionātā, kas notika ASV pilsētā Bostonā. Kā veicās?
– Šoreiz bija maz komandu, nevarēja atbraukt Čehijas un Krievijas spēlētāji. Iespējams, trūka finanšu. Varbūt negribēja braukt, jo pērn mēs viņus Somijā labi vinnējām. Iespējams, viņi uzskatīja, ka nav vairs konkurētspējīgi un jātrenējas. Kaut gan krievi ar šo sportu nodarbojas no paša sākuma – jau astoņus gadus. Viņi veido spēcīgu komandu. Arī Čehija ir hokeja lielvalsts. Pirmos divus gadus viņi mums rādīja, kā ir jāspēlē. Pamazām, pamazām, līdz beidzot mēs viņus pievārējām tāpat kā somus.
Kuras spēles bija grūtākās?
– Pirmā spēle ar ASV, kā jau parasti pirmā, bija visai nervoza. Taču mēs labi nospēlējām. Iespējams, vārtsargs neparādīja savu labāko sniegumu, jo bija satraucies un salaida vairāk ripu, nekā vajadzētu. Metienu skaits bija aptuveni vienāds. Rezultāts 3:9 neko neizsaka, jo spēlējām līdzīgi. Mēs uzbrukām tieši tāpat. Beigās 3:10, vēl desmito “golu” ielaidām.
Cīņa ar Kanādu beidzās ar 0:9 tās labā. Uzbrukām arī mēs, trešajā periodā pat noņēmām vārtsargu. Turējāmies, un viss notika. Tomēr viņi ir meistarīgāki.
Vai, cīnoties ar lielvalstīm, netraucē pietāte vai bijība? Vai tās pazūd, izejot uz ledus?
– Sākumā tā bija. Pirmajā gadā, kad uzvilku Latvijas valsts izlases kreklu, jutu ļoti lielu atbildību. Vairs neesmu pats par sevi un nespēlēju šahu vai tenisu sētā, bet pārstāvu valsti un nedrīkstu kļūdīties, izdarīt kaut ko sliktu. Visi to redz, un aiz manis stāv valsts. Pērn bija laba skola, kad Eiropas čempionātā dabūjām otro vietu. Šogad bija jau vieglāk. Citi noskaņojās, ka obligāti ir jāuzvar. Taču vajadzēja spēlēt savu spēli.
Interesanti, kad izej un pretī stāv ASV vai Kanādas vīri savās formās. Mazliet dīvaina izjūta. Zinu, uz ko viņi spējīgi, bet tādi paši cilvēki jau tikai ir. Arī svētdien redzējām, lielie hokejisti ir tādi paši cilvēki kā mēs, stājhokejisti arī.
Cik ilgi jau notiek stājhokeja čempionāts?
– Tradīcijas pastāv jau astoņus gadus. Sāka kanādieši, turpināja krievi, un pamazām pievienojās pārējās valstis. Latvija šogad startēja ceturto reizi. Vienu gadu notiek Eiropas čempionāts, otru – pasaules turnīrs. Pirmajā dalības reizē – 2005. gadā – Eiropas sacīkstēs, kas notika Austrijas pilsētā Insbrukā, Latvija izcīnīja bronzas medaļas. Nākamajā gadā pieteicāmies organizēt pasaules čempionātu Jelgavā. Sešu komandu konkurencē izcīnījām tikai ceturto vietu. Pērn notika Eiropas čempionāts Somijā, kur spraigā cīņā 3:5 palaidām garām tikai laureātus – somus. Taču pārliecinoši vinnējām čehus un ar rezultātu 5:0 pieveicām Krieviju. Viņiem bija šoks, jo pirmajā pasaules čempionātā mēs viņiem zaudējām ar 1:9. Kad nospēlējām, visi slidoja garām un teica: “Nu vi, rebjata, dajoķe!*” Viņi bija pārsteigti par rezultātu, jo abās komandās bija tas pats sastāvs.
Kanādā ir stipras sporta tradīcijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mūsu uzturēšanās laikā Bostonas piepilsētā notika invalīdu hokeja festivāls. Pirmo reizi redzēju tādu pasākumu. No visas pasaules sabrauca ap 16 komandu uz ratiņhokeju. Dalībniekiem bija sliedes kā kamaniņas, bet rokās divas nūjas ar spiciem galiem, lai stumtos. Rīku otrā galā bija nūjas ar kurām spēlēt hokeju. Viņiem notiek vietējie turnīri, tiek rīkoti arī pasaules čempionāti. Līdzīgi pasākumi ir cilvēkiem ar garīgu atpalicību. Diemžēl pie mums šo ļaužu grupu neuztur un neatbalsta kā ārzemēs. Kanādā un ASV to dara lieliski.
Kāds jums radās iespaids par ASV?
– Tur biju pirmo reizi. Brīvajā dienā mēs aizbraucām uz NHL maču Bostonā, kuru noskatījās 25 tūkstoši skatītāju. Pārsteidza ledus halles būve – ļoti liela cementa ēka ar eskalatoriem un vilciena staciju tajā. Skatītāju plūsma ir sadalīta, un viņi pārdesmit minūtēs ieradās zālē.
Latviešu izcelsmes ārsts Bertrams Zariņš ir “Bostonas Bruens” hokejkomandas un basketbola vienības ārsts. Viņš organizēja mums ekskursiju uz ledu un ģērbtuvēm. Iespēja sasveicināties ar NHL hokejistiem deva vairāk iespaidu par spēli.
Kanādas latvieši mūs uzaicināja uz Toronto. Pabijām Sidrabenē, latviešu vasaras nometņu vietā. Turklāt vietējie organizēja hokeja spēli ar Kanādas latviešiem. Draudzības maču noslēdzām ar rezultātu 2:2.
Kanāda un ASV ir pavisam citādākas valstis nekā Eiropā. Radās iespaids, ka valsts ir padomājusi par bērniem un pensionāriem. Invalīdi, māmiņas un citas ļaužu grupas saņem dotācijas.
Kā sākāt nodarboties ar hokeju?
Pirms apmēram 13 gadiem biju Vācijā. Tur radās iespēja nopirkt hokeja formas tērpu. Atgriezies sāku trenēties pie amatieriem vienu divas reizes nedēļā kādreizējā Sporta pilī Rīgā. Vēlāk spēlēju pie Bauskas komandas. Pašlaik jau ir vairākas mūsu amatieru vienības – “Bauska”, “Lico” u. c. Braukāju uz čempionātu Rīgā, spēlēm Aizkrauklē un Jelgavā līdz brīdim, kad ieguvu smagu traumu – salauzu kāju Aizkrauklē. Gulēju slimnīcā un domāju, ka vairs neko nedarīšu. Pēc diviem gadiem atkal sāku slidot. Atgriezos “Bauskas” komandā, patrenējos un vienā no pirmajām spēlēm salauzu elkoni. Vienu brīdi ārstējos Traumatoloģijas institūtā, kur salika un saskrūvēja roku. Domāju, tagad nu tiešām vairs nespēlēšu. Roka līdz galam vairs nelokās. Pirms astoņiem gadiem sāku vadāt uz treniņiem Jelgavā abus dēlus. Pašlaik Kristapam ir 13, bet Renāram 17 gadu. Tur satiku pašreizējo Latvijas Stājhokeja fererācijas prezidentu Jāni Ozollapu. Sāku spēlēt ar stājhokejistiem.
Vai spēle var būt veiksmīga pat tad, ja nācies piekāpties pretiniekam?
– Nē. Tā var būt laba vai pareiza spēle. Veiksme ir tieši tas faktors, kad viens gūst vārtus, bet cits ne. Veiksmīga spēle var būt, ja komanda iemet trīs vārtus no trim metieniem, bet pretinieks raidījis vārtu virzienā 23 metienus un iemetis arī tikai trīs. Ja nospēlēts, trāpot trīs vārtus ar septiņreiz mazāku metienu skaitu, tā ir veiksme. Bez tās hokejā neiet. Profesionāļi, piemēram, NHL, met pa vārtiem no jebkuras pozīcijas. Viņi to dara meistarīgi, taču lielā ātrumā, traucējot pretiniekam, nevar notēmēt kā snaiperi. Ripa bieži vien aizslīd divu trīs centimetru attālumā. Tas ir liels veiksmes faktors. Meistarība kopā ar veiksmi ir jau profesionalitāte.
* No krievu val. – “Nu jūs, zēni, sarāvāt!”
***
Uzziņai
Invalīdu hokeju atbalsta Latvijas Stājhokeja federācija, Latvijas Paralimpiskā komiteja, akciju sabiedrība “Latvijas Valsts meži”, rajona pašvaldības, piemēram, Bauskas rajona Padome, vietējās varas un uzņēmēji.
***
Viedoklis
Edgara Namiķa sieva LIENE:
– Maniem ģimenes vīriešiem hokejs patīk kā trakiem. Viņi gan skatās, gan spēlē paši. Tētis ir klāt visās bērnu sacīkstēs. Ja ir pasaules čempionāts, mēs neko citu televīzijā neskatāmies. Vairāku gadu garumā arī es esmu iepazinusi šo sporta spēli.
