Kurzemnieks Andris Zankovskis ir Latvijas sporta veterānu savienības vienīgais goda biedrs, pašlaik dzīvo Kuldīgas rajonā.
Kurzemnieks Andris Zankovskis ir Latvijas sporta veterānu savienības (LSVS) vienīgais goda biedrs, pašlaik dzīvo Kuldīgas rajonā. Senioru kustības aizsācējs, 40 gadus no 75 bez kāda atlicinājuma devis veterānu sportam, bijis šīs organizācijas dibinātājs un ilggadējs vadītājs. LSVS 40. sporta spēļu dienās Bauskā viņš dāvināja veterānu savienībai albumu, kurā apkopoti vēsturiski brīži. A. Zankovskis ir līdzautors grāmatai «Kaut ar sarma vizmo matos», kas aptver veterānu sporta sākumu un turpinājumu līdz pat šodienai.
Zankovsku pāris Aina un Andris 2001. gadā svinēja zelta kāzas, izaudzināti dēli Māris un Ainars, arī sportiski vīri. Vecvecākus priecē divi mazdēli un mazmeita.
Vispirms jāpaskaidro, ka ceraukstiete Ruta Dubinska, arī kādreizējā kurzemniece, rosināja aicināt uz nedēļas sarunu A. Zankovski. Viņasprāt, ievērības cienīga ir bijušā novadnieka ilggadība sporta dzīvē. Ruta atcerējās interesantu situāciju no kāda sportistu sarīkojuma, kurā vajadzējis atbildēt uz jautājumu, ko tev devis sports un ko tu tam pretī? Aina Zankovska sacījusi, ka sports viņai devis vīru, bet abi kopā sportam devuši divus dēlus. Šādi ievadvārdi jāteic pirms sarunas.
Šis gads Latvijas veterānu sportā ir īpašs, tādēļ lūdzu jūs atcerēties pašu sākumu, 1963. gadu.
– Mēs, pēckara paaudze, kas jau bijām pusmūžā, vēl gribējām kaut ko darīt, tāpēc savācāmies kopā un rīkojām mūsu laikabiedru sacensības. Pilsētnieki gan tolaik bija strupi, viņi sāka kādus divdesmit gadus vēlāk. Bet negrib to atzīt, jo uzskata, ka viss sācies Rīgā. Toreiz uzaicinājām tikai kaimiņu rajonus un par individuālajām sacīkstēm vieglatlētikā ievietojām sludinājumu laikrakstā «Sports». Tās bija veterānu sacensības Saldus kausa izcīņā. Tolaik mēs pat neapzinājāmies, ka tādas lietas nav ne Latvijā un bijušajā savienībā, ne Eiropā un pasaulē. Senioru sacensības starpvalstu mērogā sākās tikai septiņdesmito gadu vidū. Mēs esam pirmie, tādēļ arī rakstījām grāmatu, jo visi jau nezina, kāds bija sākums.
Tā ir laba sagadīšanās, ka jubilejas gadā nācis klajā krājums «Kaut ar sarma vizmo matos». Atklājiet, lūdzu, kā tas veidots!
– Melnraksts bija sagatavots, bet pēc sirds operācijas ilgi nevarēju adaptēties. Manuskriptu kaudzi aizvedu Alfrēdam Lejam, jo viņš arī bija pie sācējiem. Grāmatu rakstīju tāpēc, ka bija daudz sakrājies prātā, sirdī un personiskā arhīva plauktos. Sieva reizēm pārmet – visi skapji ir tikai tev. No 1948. gada esmu sporta apritē, man piemīt kolekcionāra gars. Tā viss krājās. Grāmatā ir vēstījums par sacensībām, rezultātiem un cilvēkiem. Nedomāju, ka izdevums ir pati pilnība.
Manuprāt, veterānu sports ir pietiekami populārs un prestižs. Kā izdodas saglabāt dzīvīgumu?
– Senioru aktivitātes notiek par paldies. Mēs visi esam tik dziļi sporta draugi, ka nekas nespēj apturēt. Paši ejam, sevi nežēlodami, daudzkārt uz ģimenes rēķina. Mēs pulcējam seniorus un priecājamies par atsaucību. Atsauksme ir visos rajonos. Ja gadās personības, kas var suģestēt ar savu priekšzīmi, tad viss aiziet. Ja gadās kāds bļauris priekšā, tad nekas neiznāk. Es biju pirmais veterā- nu organizācijas prezidents. 1966. gadā pie Iecavas upītes mums bija tāda pirmā «tautas sapulce». Toreiz ievēlēja valdi no aktīvajiem rajoniem, mani iecēla par prezidentu, kas izklausījās dikti «kapitālistiski». Mani tomēr arī tolaik dēvēja par prezidentu. Desmit gadu nostrādāju, bet tad ar veselību nebija lāga un veterānu sporta vadītāji mainījās, vēlāk es atkal uzņēmos vadību. Bauskā es turēju atvadu runu un teicu, ka eju pensijā. 40 gadu esmu nostrādājis, pirmais sācis un vēl dzīvs… Skaitīju arī pantiņu par celmlaužiem:
Tas nekas, ka gadi krājas,/Galvenais, ka viss vēl mājās,/Un tu priecīgs turies kājās,/Tā kā senam sporta draugam klājas.
Veterānu sacensībās satiekamies ar senajiem sporta draugiem, tas vecajai paaudzei ir ļoti vajadzīgs. Daudziem es nezinu vārdu, daudzi man nāk klāt, un visi mēs esam uz «tu».
Pārlapojot grāmatu, ievēroju, ka stāstījumu papildina dzejas rindas, kuru autors esat jūs. Kā veidojies šis prozas un pantu salikums?
– Pagājušajā ziemā es pārcilāju savu arhīvu un pārliecinājos, ka man mājās ir ļoti daudz pantiņu. Es tos saucu par skandām, jo šī nav klasiska dzeja. Viss ir jautrā garā ar atskaņām, īsi sakot, – omulībai. Citi panti ir ar meldiju, citi bez tās. Skandās es apkopoju mūsu dzīvīti. Darbavietā kolēģi allaž nāca ar kādu pasūtījumu, sacīdami: «Andri, uzraksti man kaut ko! Jāiet ciemos pie Pētera.» Un tā es rakstīju jautrības, kas visiem bija interesanti. Citi mani dēvē par rakstnieku, bet tas es neesmu. Man patīk ļaudīs radīt omulīgu sajūtu. Varbūt vajadzēja mācīties par sporta žurnālistu, tur es būtu īstā vietā, bet mūžs ir pagājis sporta darbā, kā arī strādājot meliorācijas nozarē.
Jaušams, ka jums raksturīgs optimisms. Vai tas ir dabas dots vai paša izkopts?
– Esmu savācis dzimtas koku, laimējās izrunāties ar tēvu, kad viņš bija apmēram manā vecumā. Vecītis iekarsa un uzrakstīja 170 lappuses. Mēs esam ienākuši kaut kad no poļiem Zemgalē, tēvs bija no dievbijīgas ģimenes, un es no tā nekad neesmu kaunējies. Mans tēvs bija arī sludinātājs baptistu draudzē. Vienmēr esmu atzinis garīgās vērtības, tās palīdz dzīvot ar gaišumu. Diemžēl piecdesmit padomju varas gadi mūs ir samaitājuši un nomaitājuši.
Sports taču veido un palīdz uzturēt pozitīvo.
– Ir jāpazīst cilvēki. Es zinu, ir daudzi, kuri domā, ka sportošana ir viena pļēgurošana, bet nav tā. Protams, simtu vidū atradīsies vīri, kuriem vajadzīgs stiprāks dzēriens. Ilgajos darba gados esmu sastapies ar dažādiem ļaudīm arī sportā. Zināju, kuri vīri jāuzmana, pakārtoju viņus kopā ar sievām, lai mazāk iedzertu. Citam jāiet klāt gandrīz vai ar kulaku, citam jāuzsit uz pleca, citam jārīko papildspēki no malas. Tādi nu mēs esam.
Daudz laika esat pavadījis ārpus mājām. Kā uz to skatās ģimenes otra pusīte, sieva Aina?
– Ja mājās nav saskaņas, tad ārpusē arī neko nevar padarīt. Man, tāpat kā veterānu sporta aktīvistam Alfrēdam Lejam, sieva arī ir mājiniece. Ja viss kārtībā, tad tu ārpusē vari būt liels un stiprs. Ir jābūt mīļām un labām attiecībām. Esam trāpījušies mierīgi cilvēki. Mēs viens otru nekad neesam aizmirsuši. Citas sievas to grūti pārvar, kad vīrs nav daudz mājās, un vienmēr domā to slikto.
Manuprāt, ja ģimenē valda cilvēcība, tad bērni izaug par godīgiem ļaudīm. Viens otrs kaut kur «noplīst», bet vairākums turas uz ceļa. Diemžēl, īpaši laukos, tagad daudzās ģimenēs vecais, kā saka, ir «štrunts», un mammele viena pati cīnās kā varēdama.
