Šajās dienās Latvijā jau ceturto gadu tiek atzīmēta Eiropas nedēļa.
Šajās dienās Latvijā jau ceturto gadu tiek atzīmēta Eiropas nedēļa. Pasākumi notiek Rīgā, citviet valstī. Eiropas dienu sarīkojumus organizē Eiropas Savienības Informācijas centrs, Eiropas kustība Latvijā, citas organizācijas. To mērķis ir sniegt pēc iespējas vairāk informācijas par Eiropas Savienību, kurā mums pēc gadiem, gribam mēs to vai ne, nāksies dzīvot.
Divu gadu laikā man nācies būt divās Eiropas lielvalstīs – Krievijā (Sanktpēterburgā un Maskavā) un Vācijā (Berlīnē, Ķelnē, Minhenē). Īstie krievu cilvēki priecē ar sirsnību, atvērtību un atsaucību. Tikai politiķi šo valsti joprojām stūrē tādā atpalicības, negodīguma un ekonomiskās nestabilitātes purvā, ka vēl ilgi Krievijā nebūs kārtības, uzplaukuma un demokrātijas. Mums nav un nebūs iespējams iet vienā solī ar šo valsti.
Saprotot, ka ekonomiskā un politiskā neitralitāte mūsdienās ir praktiski neiespējama, atliek vien raudzīties uz Rietumu pusi. Tur mūsu mērķis, vismaz politiķi to skaidri deklarējuši, ir Eiropas Savienība (ES). Tās struktūras veidojušās gadu desmitiem, daudz kas joprojām tiek slīpēts un pilnveidots.
Vācija un Nīderlande ir divas ES valstis, kuru apmeklējums raisīja pārdomas – vai mums ir vajadzīga tāda Eiropas Savienība. Protams, neiztikt bez daudzo labumu uzskaitījuma. Kaut vai no ceļotāja viedokļa – robežu un muitas neesamība. Tik vien kā stabiņš ceļa malā ar uzrakstu, ka jau atrodies Nīderlandē. Pirmajā brīdī tas pat nedaudz mulsina – kā, tik vien. Makā jāsameklē guldeņi, lasāmi uzraksti nīderlandiešu valodā, nacionālais kolorīts manāms lauku ainavā. Toties ar nesakoptību, mēsliem ielās, urīna smārdu vecpilsētā, īpaši sarkano lukturu kvartālā, un turkiem, arābiem, afroamerikāņiem visapkārt pārsteidz valsts galvaspilsēta Amsterdama. Neiebilstu, ka aziāti apkalpo kafejnīcās, veikalos, strādā citās jomās. Nīderlande ir pazīstama kā demokrātiskās visatļautības brīvākā valsts, un to šie svešu zemju un citas mentalitātes ļaudis arī izmanto.
Nedaudz citādāk ir Vācijā, jo vācieši ilgus gadus cittautiešiem uzstādījuši stingrākas prasības. Lai arī tur apkalpojošā nozarē strādā galvenokārt turki, tomēr viņi ir iemācīti darba vietu uzturēt tīru, prast vācu, angļu valodu. Līdz ar to apkārtējā vidē joprojām jaušama vāciskā kārtība, precizitāte, zemes kolorīts. Ar bijību iedomājos, kā cittautiešu invāzijai pretī stāvēsim mēs. Ja kļūsim par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, tad daudzi dienvidaustrumu labas dzīves meklētāji dosies arī uz mūsu zemi. Eiropas ierēdņi pagaidām kandidātvalstīm cenšas uzspiest tikai viena virziena prasības, neļaut mūsējiem strādāt ES vecajās dalībvalstīs. Netiek teikts, ka citi nedrīkstēs braukt darba meklējumos pie mums. Ko viņi atvedīs līdzi? Vai tās būs eiropeiskās kultūras cēlākās un skaistākās vērtības?
Sevi nebūt nepieskaitu pie eiroskeptiķiem, tomēr pēdējais Rietumu zemju apmeklējums lika aizdomāties. Mums jākļūst stipriem un pašpārliecinātiem, lai, iestājoties ES, spētu ne tikai zemu noliektu galvu pateicībā ko pieņemt, bet arī iebilst, prasīt un neļaut.
