Visiem vimbu makšķerniekiem Bauskas apkaimē nav vienādas tiesības. Vietējie nicina iebraucējus un visi kopā piedrazo Mūsas, Mēmeles un Lielupes krastus.
Visiem vimbu makšķerniekiem Bauskas apkaimē nav vienādas tiesības. Vietējie nicina iebraucējus un visi kopā piedrazo Mūsas, Mēmeles un Lielupes krastus.
Pavasara vimbu makšķerēšanas sezonas gaidās gribētu uzrunāt kuplo Bauskas makšķernieku saimi, kas pēc pārdoto makšķerēšanas karšu skaita tuvojas tūkstotim. Vēlos izteikt savu viedokli par attieksmi un uzvedību makšķerēšanas vietās.
Katram pa upei neiznāk
Makšķernieku rakstītie un nerakstītie likumi nosaka, kā jāuzvedas pie ūdeņiem. «Nekāp zābakos!», to var bieži dzirdēt vimbu zvejas vietās, kad kāds cenšas izbīdīt otru no «teritorijas». To vēl kaut kā var pārdzīvot. Grūtāk ir izturēt morālo spiedienu, ko piemēro pret nevēlamu, svešu makšķernieku jeb konkurentu. Droši vien katrs copētājs to ir izjutis uz savas ādas. Protams, ir patīkami vienam vai draugu kompānijā baudīt visus copes priekus, diemžēl katram makšķerēt gribošajam pa savai upei neiznāk. Arī labākās vietas ir aizņemtas. Tāpēc cita varianta nav, kā sadzīvot, un to ir jāmācās.
Nekorekts ir makšķernieku vidū pieņemtais dalījums vietējos un «londoniešos», tas ir, – iebraucējos. Katrs mēs kļūstam par «londonieti», ja dodamies makšķerēšanas izbraukumos. Tad arī var izbaudīt visus tos «jaukumus», ko rada lokālpatriotisms, jo «kā tu man – tā es tev». Starpība izpaužas pat oficiālās attiecībās. Iebraucēji divkārši maksā par licenci. Vietējo priekšrocība tāpat izpaužas labākā makšķerēšanas vietu un apstākļu
pārzināšanā.
Sajauc upmalu ar kroga leti un dzertuvi
Otra nelaime ir pļēgurošana pie ūdeņiem. Maldās tie sīvā cienītāji, kuri domā, ka šī lieta attiecas tikai uz viņiem. Par vienu tādu gadījumu cilvēki izdara secinājumus un attiecina uz katru, kam makšķere rokā. Piedevām vēl tādi makšķernieki bojā copi visiem pārējiem. Ālēšanās reibumā diemžēl nav tikai iebraucējiem raksturīga. Pareizi dara, ja šādus ampelmaņus «noliek pie vietas» paši makšķernieki.
Atsevišķa saruna ir par to, kas paliek pēc mums, «copes meistariem», pie mūsu svētnīcām – ūdeņiem. Izbradātas krastmalas, izbraukāti tuvējo māju pagalmi un pļavas, izkaisītas dažādas drazas, pudeles un pakas. Te atkal sevišķi izceļas tie, kuri sajauc upmalu ar kroga leti.
Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa makšķernieku pie ūdeņiem un uz ledus atstāj tikai ieķērušos un norautus āķus un «mormiškas». Ietinamos papīrus, tukšo taru un visu, kas neiederas dabiskajā upes ainavā, kopā ar patīkamiem iespaidiem un lomiem vairums paņem sev līdz. Jo kurš gan grib atgriezties izgāztuvē? Pats personīgi pazīstu divus cilvēkus, kuri peldoties ļoti smagi sagriezās uz stikla lauskām, jo kāds bija nometis pudeli. Augstākā vides kultūras pakāpe būtu tad, kad, mēs prombraucot, savāktu un piemērotā vietā nogādātu citu atstātos atkritumus, kas it nemaz neiederas upmalā, ezermalā, mežmalā.
Par licenču naudu – autostāvlaukumi
Atskaņas par makšķernieku, sevišķi vimbotāju, nelāgo uzvedību katru gadu nākas uzklausīt no upmalas iedzīvotājiem. Iespējams, ka būs nepieciešams nolīgt apkopēju par pašu makšķernieku licenču naudu. To gan būtu labāk ieguldīt citur un izbūvēt kādu mašīnu stāvlaukumu. Pāris nelielu stāvlaukumu blakus iecienītām makšķerēšanas vietām būtu izdevīgi gan makšķerniekiem, gan upmalas iedzīvotājiem, un mašīnas neizbraukātu pavasara šķīdonī izmirkušās krastmalas. Vai makšķernieki, maksādami par kartēm un licencēm, to nav pelnījuši?
Tas būtu noderīgi arī rajona un pilsētas attīstības mērķiem tūristu piesaistīšanā. Tūristu autobusi pašlaik vēl nedrūzmējas pie mūspuses ievērojamākajiem objektiem, bet katru pavasari vairāk nekā tūkstoš vimbotāju noslogo mūspuses upes. Diemžēl to vēl neprotam izmantot pilsētas un rajona labā. Labs sākums būtu sakārtota vide, un te daudz darāmā gan pašiem makšķerniekiem, gan tiem, kuri var kaut ko darīt savā un viņu labā.
V. GABRĀNS, Jelgavas reģionālās vides pārvaldes Bauskas daļas ūdeņu aizsardzības inspektors
