8. jūlijā amatu atstājis Valsts prezidents Raimonds Vējonis, inaugurēts jaunais – Egils Levits.
Atklājas, ka vērtēt tik augstu amatpersonu kā Valsts prezidents ir gandrīz neiespējami, jo vairāk tāpēc, ja pašam šāds postenis pat sapnī nebūtu iespējams. Tomēr sabiedrībā ir gana daudz tādu, kas aizejošo prezidentu Raimondu Vējoni uzlūko it kā no augšas un viņa četru gadu gājumā neatstāj pat pēdas nospieduma, ignorējot jelkādas ētikas normas. Kaut gan pēc sociālajos tīklos gvelztā spriežot, šādu normu vispār vairs nav, izglītība, pat zinātņu grāds nav noteicošais.
Skaists pāris
Atzīšos, ka pirms četriem gadiem īkšķi turēju par Egilu Levitu viņa spilgtās personības dēļ. Bet, laikam ejot, pieradu gan pie man labi pazīstamā malēniešu akcenta, kuru R. Vējonis konsekventi saglabāja nemainīgu, gan pie vidzemnieciskās vienkāršības un dabiskuma. Cilvēka raksturs lasāms arī acīs, un prezidentam reti tās bija bargas, bet, ja bija, tad ne bez pamata. Mīlestībā savai valstij un tautai viņš atzinās pēc smagās operācijas prezidentūras sākumā, un ļaudis atbildēja ar to pašu. Kāda radioklausītāja «Krustpunktā» nesen raksturoja prezidenta ģimeni: «Interesants, skaists pāris Latvijas vēsturē. Es viņam piedodu vēl pirms prezidenta zvēresta pieļauto vaļību par «laikam jāierauj» un pārteikšanos Dziesmu svētkos, kad viņš netika galā ar saviļņojumu.»
Par lielajām lietām
Latvija turpina pastāvēt, Vējonis ne kripatas no tās nav atdevis pret pāris saskaniešu balsīm, prezidentu aizklāti ievēlot. Nebija manāma izdabāšana zaļzemnieku dzinējspēkam Aivaram Lembergam. Valsts un armija godam nosvinējušas simtgadi. Ar vīrišķīgu stāju visur klāt bija prezidents. Arī kopā ar politiski represētajiem salidojumos Ikšķilē (Vaira Vīķe-Freiberga ne reizi). Prezidents neslēpa saviļņojumu, pasniedzot apbalvojumus sirmajiem meža brāļiem un meitām. Nevedās valoda, kā no prezidenta bija gaidīts. Bet Liepājā, Latvijas valsts pagaidu valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa un ministru nokāpšanas no kuģa «Saratov» simtgadi «izspēlējot», prezidents šķita kā smagumu novēlis un parādīja, ka iznesīgumu augumā spēj pārnest uz runas intonāciju. Un man patika.
Valsts prezidents ar nosvērtu un pārliecinošu rīcību izglāba Latviju no Saeimas atkārtotām vēlēšanām pagājušoruden, meistarīgi izkārtojot ministru prezidenta nominācijas secību. Arī starptautiskie rūpesti nepalika nemanīti. Gana daudz ņirdzēju bija par viņa neveiklo angļu valodu, neprecizitātēm. Vietā pensionētas skolotājas komentārs: «Ja kāds neveikli vai kļūdaini izsakās angļu valodā, smējēju netrūkst, bet, ja paši smējēji latvieši neloģiski un nepareizi runā dzimtajā valodā, neviens to neliekas manām, pat valodnieki paceļ rokas lietotāju vairākuma lavīnas priekšā.»
Egils Levits vairākkārt uzsvēris, ka būs visas tautas prezidents. Jātic, ka tā arī būs. Bet Raimonds Vējonis neapšaubāmi bija tautas prezidents – attieksmē, vienkāršībā, atklātībā. Viņš nepalaida savvaļā ne Saeimu, ne valdību, arī tieslietas ne. Pierāvušies korumpanti un valsts izzadzēji. Pats prezidents atzinis, ka nav līdz galam novesta viņa iniciatīva par nepilsoņu bērniem, nav izdevies uzlabot Saeimas Kārtības rulli, lai trešajā lasījumā nevarētu sabalsot «velns zina ko», viņam nepatīk akcīzes nodokļa samazinājums stiprajam alkoholam, un, viņaprāt, ir kļuvis politiķiem neērts. Jāpiebilst, ka R. Vējonim nav izdevies mazināt plaisu starp bagāto slāni un trūcīgajiem, tāpat kā to nespēja Vaira Vīķe-Freiberga, un no augstās Saeimas tribīnes viņas piesauktais Dāmokla zobens, kas karājās virs oligarhu galvām, tā arī nenokrita.
Tomēr mums ir laimējies ar prezidentiem – katrs citādāks, katram savs klupiens un savs veiksmes stāsts, visi viņi bijuši savas Dzimtenes patrioti.
Novēlu tik jaunajam eksprezidentam Raimondam Vējonim atrast sava spēka, pieredzes un labestīgā rakstura pielikšanas punktu Latvijai!
