Diemžēl izskatās, ka krīzes situācijā mūspuses pašvaldības sevi ar neparastiem risinājumiem, iniciatīvām un papildu pienākumu uzņemšanos neapgrūtina. Labās akcijas mūspuses novados nāk no jau tāpat krīzes novājinātiem uzņēmējiem. Lai gan citviet ir piemēri, kā Valkā, Aizkrauklē, Daugavpilī, kur pašvaldības nebaidās iet ārpus ikdienas rāmjiem un dara vairāk, nekā no tām tiek prasīts.
Vai mūsu pašvaldības domā kaut jel kā atbalstīt vietējos uzņēmējus? Palīdzēt sociālā riska ģimenēm, kuras jau bez krīzes grimušas nabadzībā? Tagad šīm ģimenēm pat brīvpusdienu bērniem nav, jo uz skolu neiet. Vai par to tiek domāts? Sociālajam dienestam ir daudz darāmā un vajadzētu strādāt vēl vairāk, bet nepieciešams, lai pašvaldības šos dienestus stiprinātu gan finansiāli, gan citādi celtu kapacitāti. Pašlaik novadu kultūras jomai nav darba pilnas rokas, tad nu varētu manevrēt, piemēram, līdzekļus pārdalot atbilstīgi krīzes situācijai. Bet par šādu rīcību ziņu nav. Pilna pastkaste ar informāciju no ministrijām, kas aktīvi strādā, bet no mūsu pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistiem nav saņemta neviena preses relīze.
Šo situāciju pamanījuši arī «Bauskas Dzīves» lasītāji, lūk, vēstules: «Kāpēc pašvaldība neinformē, cik cilvēku ir, kuri atgriezušies no izklaides un citiem braucieniem, un kā viņi tiek uzraudzīti, vai ir izolējušies, ja ir, tad, kā? Iespējams, ka domes mājaslapā kaut kas ir, bet es to nelasu, solidarizējos ar tiem, kuriem nav interneta. Jādomā, ka domes namos ierēdņi uzturas, bet, ko dara, – ziņu nav. Interesanti, cik mājsaimniecību novadā ir «bruņotas» ar datoriem? Kā zināms, bibliotēkas arī laukos ir slēgtas un līdz ar tām arī piekļuve interneta pakalpojumiem. Tās ne tikai manas pārdomas, bet arī citu no tuvākās apkārtnes atšķirto. Dzirdam, redzam kopainu, strādā valdība un veselības sargi, bet kur mūsu vadītāju, dedzīgo deputātu darbs, uzrunas un cerību viesošas prognozes? Solīja taču būt kopā priekos un bēdās, kad aicināja palīdzēt tikt pie varas ar vienīgo, kas mums katram pieder, – ar savu balsi.»
