Cienījamās un godājamie «Bauskas Dzīves» darbinieki, paldies par jūsu darbu! Paldies arī pastnieciņiem, kāds prieks, kad vari saņemt šo avīzīti tik tuvu… pie durvīm un sirds.
Sen bija vēlēšanās uzrakstīt, bet nevarēju saņemties, šoreiz pamudināja jūsu izsludinātais konkurss par gada notikumiem. Es gan nepretendēju uz balvu, tikai gribu izteikt savas domas.
Sākšu tā vispārīgi, jo man būtu grūti pateikt, kas avīzītē nepatīk, jo praktiski viss, kas publicēts, ir pareizi un vajadzīgi un kaut ko dod sabiedrībai. Es tā ceru. Drīzāk es gribētu, lai dažas tēmas parādās biežāk un izsmeļošāk, piemēram, par atkritumu šķirošanu. Taču ne jau tikai tāpēc, kā «dārdzību samazināt», kaut daudziem arī tas ir ļoti svarīgi, bet galvenokārt tādēļ, lai šos atkritumus pārstrādātu. Cilvēki ir paslinki, lai pāris desmit soļus aiznestu, labāk iemet plastmasas pudeli tuvākajā nešķiroto atkritumu konteinerā.
Vienmēr apskatu un izlasu karikatūras un rīmes, tas ir ne tikai pareizi, bet arī jauki! Ir, kur augt, jo diemžēl negatīvā mūsu apvienotajā novadā pārpārēm. Kā likums izlasu arī kaimiņos gulošo «Redakcija sleju». Arī jautājumus, ko uzdod, un jūs sagādājat atbildes. Te gan es mazliet maldījos, jo domāju, ka jūs atbildat uz visiem iesūtītajiem jautājumiem, bet uz manu neatbildējāt. Tas bija sen, tikai žēl, ka tajā aprakstītā problēma nav novērsta joprojām.
Paldies par dzejas lapu! Vismaz ir iespēja iepazīties ar novada dzejdaru paveikto, jo līdz grāmatai jau tikt katram nav tik vienkārši, kaut gan būtu jauki – mūsu novada dzejdari. Rakstu «dzejdari», jo par dzejniekiem jau laikam jākļūst, kaut ko vairāk protot.
Priecājos, kad tiek sumināti jubilāri, viņi jau sen to pelnījuši. Kā teica nesen sveiktā jubilāre, tā lielā laime sastāv no daudzām mazām laimītēm. Arī šis jūsu apsveikums ir tāda jauka, maza laimīte. Par ģimenes mīluļiem – arī jauki.
Par aktuāliem notikumiem kultūras dzīvē ir pārdomas, jo, redzot komentāros «Bremzēt jauniešu agresiju», man rodas skumja doma, ka jauniešiem, runāšu konkrēti par Bausku, jau tā pa īstam nav, kur to enerģiju iztērēt. Viņi pulcējas laukumos, mašīnās, ko tur var darīt?! Iespējams, sadzerties vai sapīpēties. Māju «tusiņi» arī nav paši labākie – vietas maz. Tas pats. Taču jauniešiem pulcēšanās un kolektīva atpūta ir sirdslieta. Atceros savu jaunību, mums bija restorāns «Pilskalns», kafejnīca «Mūsa», arī tautas namā vienmēr bija dejas. Tagad ne tikai pandēmijas laikā, bet arī pirms tam netiku manījusi, ka kultūras centrā notiktu daudz pasākumu, kas būtu tieši jauniešiem, kaut vai visparastākie diskotēku vakari, bet varbūt es kļūdos, tikai neesmu to ievērojusi. Tie, kas piedalās dažādos pulciņos, jā, tie ir nodarbināti, bet es te domāju – ielu jauniešus. Kāds, protams, teiks: paši vainīgi, jo ir, kur piedalīties, bet ne visiem taču ir talants uz deju, dziesmu vai teātri.
Priecājos ikreiz, kad ar avīzītes starpniecību tiekos ar jums.
