Pašlaik, kad pašvaldību budžeta plānais rieciens jāsadrupina daudzos gabaliņos, ir grūti izvērtēt, kam vajadzīgs lielākais gabals, kam sīkas drupačiņas un kam nedot nemaz. Laukos valda bezdarbs un trūkums.
Pašlaik, kad pašvaldību budžeta plānais rieciens jāsadrupina daudzos gabaliņos, ir grūti izvērtēt, kam vajadzīgs lielākais gabals, kam sīkas drupačiņas un kam nedot nemaz. Laukos valda bezdarbs un trūkums. Lai pavisam neieslīgtu depresijā, izmisumā un alkoholismā, ļoti svarīgi, ka mums, bārbeliešiem, ir vieta, uz kuru pievakarēs un brīvdienās esam ieminuši stingru taciņu. Un tas ir tautas nams. Paziņas tuvākajos kaimiņpagastos teic, ka pie viņiem pašdarbība ir panīkusi, jo neesot naudiņas kolektīvu vadītāju algošanai. Mēs ar prieku azartiski darbojamies vidējās paaudzes deju kopā, izlokām balsi sievu vokālajā ansamblī, kurš tikko godam piedalījās rajona skatē, «taurējam» pūšaminstrumentu kvartetā. Dziedāt un dancot uz tautas namu dodas arī mūsu bērni. Mēģinājuma dienas gaidām ar prieku, jo daudziem no mums tā ir vienīgā iespēja «iziet cilvēkos». Tas liek arī sevī sapurināties, aiziet pie friziera vai tamborēt jaunu «štāti». Tie, kuri nejūt vēlēšanos vai spējas darboties šajās jomās, var novērtēt mūsu veikumu dažādos pasākumos, kā arī braucam koncertēt cituviet.
Līdz ar pavasara spožajiem saules stariem sūtām pirmos pūpolus Bārbeles tautas nama darbiniekiem, pagasta pašvaldībai un Ilgaram Krauzem par mums doto iespēju darboties. Ceram, ka arī pēc lielajām vēlēšanu kaislībām mazajā Bārbelē varēsim vēl pastāvēt. Jo ne par kādu naudu nevar nopirkt to īpašo izjūtu un lepnumu par sevi, kas ir Dziesmu svētkos, gandarījumu pēc laba starta skatēs un gluži vienkārši – prieku!
Bārbeles pašdarbnieku vārdā –
S. ANCVEIRE un citi
