Atceros, ka bērnībā es un mamma bijām Rīgā un abas ar māsīcu pazudām. Ātri vien milicija mūs nogādāja bērnunamā. Vecāki mūs atrada, pirms šīs iestādes tantes paguva mums nogriezt matus.
Atceros, ka bērnībā es un mamma bijām Rīgā un abas ar māsīcu pazudām. Ātri vien milicija mūs nogādāja bērnunamā. Vecāki mūs atrada, pirms šīs iestādes tantes paguva mums nogriezt matus.
Tolaik šī procedūra, šķiet, visiem bērniem bija obligāta. Šo gadījumu atceros atkal un atkal, kad nonāku saskarē ar bērnunamiem. Zemgales novada bērnunamu sporta dienā pagājušonedēļ Iecavā domāju – ja šiem bērniem būtu atnācis kāds pakaļ, tāpat kā man toreiz, tad viņi šeit nebūtu un šādas iestādes nevajadzētu. Tomēr tās pastāv.
Vakardienas TV5 raidījumā «Dienas cilvēks» ministru prezidenta biedrs un Latvijas Pirmās partijas valdes loceklis Ainārs Šlesers vēstīja, ka pašlaik Latvijas bērnunamos mīt 4000 audzēkņu. Pērn 40 bērnu adoptējušas ģimenes Latvijā, pēc 500 zēniem un meitenēm stāv rindā cilvēki no ārvalstīm. A. Šlesers uzsvēris, ka bērnunami jālikvidē desmit gadu laikā, bērniem jārada iespējas dzīvot ģimenēs. Einara Repšes vadītā Ministru kabineta deklarācijā pausta apņemšanās veicināt, lai bērni dzīvotu ģimenēs. Ministru kabineta komiteja pirmdien akceptēja noteikumus «Adopcijas kārtība», kas noteiks jaunu kārtību, kādā adoptējami bērni un pilngadīgas personas.
Jaunajā adopcijas kārtībā atšķirībā no patlaban spēkā esošiem Adopcijas noteikumiem norādīta bāriņtiesu loma, ietverta prasība, lai bērns pirms adopcijas atrastos adoptētāja ģimenē, kā arī iekļauta ģimenes izpēte pēc adopcijas. Noteikumos norādīts, ka bez vecāku gādības palikušo bērnu un personu, kuras vēlas adoptēt, vienotu uzskaiti nodrošina Adopcijas reģistrs, kura vienīgā īpašniece būs Latvijas valsts. Tā turētājs būs Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts. Vakar steidzamības kārtā par jauno adopcijas kārtību lēma valdība, jo likumdošanas pārmaiņu dēļ adopcija ir apstājusies.
Tomēr, kā raidījumā izteicās A. Šlesers, adopcija, šķiet, ies secen 13 – 14 gadu veciem pusaudžiem, jo tādā vecumā adopcijas iespējas ir minimālas. Milzīga atbildība ir bērnunamu vadītājiem, skolu darbiniekiem un apkārtnes ļaudīm – ar mīlestību izturēties pret bērniem, kuriem varbūt nebūs iespēju augt ģimenē. Mīlestībā ir problēmas, nevis gēnos, uzsvēra A. Šlesers, kad kāda raidījuma skatītāja iebilda – varbūt adoptēšanu kavē tas, ka bērni nāk no narkomānu, alkoholiķu, degradējušos cilvēku ģimenēm. Ja nu zēns vai meitene to pārmantos? Protams, pārmantos, ja viņam neatgādinās un nemācīs, ka viņš ir tāds pats kā pārējie un tā nav viņa vaina, ka ir pamests. Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai būtu mīlēts un sniegtu mīlestību citiem.
Pozitīvi piemēri vērojami arī Bauskas rajona bērnunamā «Annele» un SOS bērnu ciematā, ne tikai ārzemēs. «Anneles» direktore Lilita Grāvīte bērnus uzrunā «meitiņ», «dēliņ» – kā ģimenē. Zēni un meitenes paši poš savu namiņu, paši mazgā drēbes, paši pērk sev kurpes – mācās būt atbildīgi. Atbildīgāki par tiem, kas viņus pameta.
