Līst zvaigžņu lietus..
Līst zvaigžņu lietus,
Krīt planētu sniegs,
Un kaut kur viducī –
Apjucis cilvēks
Ar savu divdesmit pirmo
gadsimtu,
Ar savām mājām,
Saviem kariem,
Ar miršanu un vairošanos,
Ar mantu raušanu un putēšanu.
Bet kur ir palikusi priecāšanās –
Par pirmo brēcienu un pirmo
skolas dienu?
Vai tiešām aizmirsta,
Vai tiešām svarīgāks ir maks
Un nevis dzimtais lauku kakts?
“Vai” – pirmoreiz.
“Vai” – simtoreiz.
Un beigās – “palīgā”!
