Jūnijā skolēni dodas projām no savām skolām. Vidusskolu beidzējiem šis ir ļoti atbildīgs brīdis – jātrāpa īstajā augstskolā. Devītklasniekiem ir nedaudz vieglāk – vispārējā skolēnu trūkuma ap-stākļos viņu dokumentus gatava pieņemt gandrīz jebkura vidusskola, par profesionālās izglītības iestādēm nemaz nerunājot.
Skolēnu došanās lielajā vai mazajā dzīvē ir loģiska lietu kārtība, taču pedagogu un direktoru aiziešana no skolas rada satraukumu. Zinu vairākus jaunus pedagogus ar trīs un piecu gadu darba pieredzi, kuri septembrī klases priekšā vairs nestāsies. Iemesls aiziešanai ir bezgala vienkāršs – neskaidrība par nākotni. Jauniem ģimenes cilvēkiem ir ļoti svarīgi prognozēt sava darba apjomu, kā arī par to noteikto atalgojumu.
Jebkurš reāli domājošs jauns cilvēks ministra vēsti par 200 eiro lielu algas pielikumu labākajā gadījumā uztver kā neveiklu joku. Pragmatiķi saprot, ka aiz nereāliem solījumiem slēpjas reāli draudi radīt vēl lielāku haosu jau tā knapi dvesošajā izglītības sistēmā. Ja ir dzīves mērķis un apņēmība to sasniegt, darbs skolā nedod šādu iespēju. Diemžēl.
Līdztekus ministrijas ierēdņiem stresu pedagogiem rada arī vietējās varas rīcība. Jābūt gana naivam, lai noticētu, ka direktore ar pedagoģiskā darba pieredzi no amata dodas projām tāpat vien. Cik daudz labu vārdu teikts un lietišķu padomu sniegts nepilnu gadu savā amatā nostrādājušam izglītības iestādes vadītājam? Ja būtu gribēts, vajadzēja spēt palīdzēt. Ja ir citi nodomi, no amata var prom dabūt viens un divi.
