Pagājis gandrīz mēnesis, kopš kinoteātrī «Rīga» demonstrē franču mākslas filmu «Klavierskolotāja».
Pagājis gandrīz mēnesis, kopš kinoteātrī «Rīga» demonstrē franču mākslas filmu «Klavierskolotāja».
Starptautiskajā kinofestivālā Kannās šī gada maijā lente saņēma galveno balvu – «Zelta palmas zaru», bet titullomas atveidotājai Izabellai Ipērai tika piešķirta labākās aktrises balva. Filmas režisors ir austrietis Mihaēls Haneke.
Skatītāji vētraini pauž emocijas
Reti kura filma ir guvusi tik pretrunīgas atsauksmes kā «Klavierskolotāja». Latviešu skatītāji parasti ir ļoti atturīgi, taču 14. decembra vakara seansā pat kinozāles tumsā labi varēja nojaust, ka publika strikti sadalījusies filmas noliedzējos un atbalstītājos. Apmeklētāji uzvedās visai skaļi – daži apsauca tos, kuri smējās nevietā, citi nevarēja atturēties no komentāriem, bet atsevišķu skatītāju grimases pauda pilnīgu neizpratni par notiekošo uz ekrāna. Kritiķi «Klavierskolotāju» dēvē par šī gada provokatīvāko lenti. Tā patiesi ir šokējoša, taču uzņemta ģeniāli, parādot īsta Eiropas kino labākās tradīcijas jaunā kvalitātē.
Kāpēc par Mihaēla Hanekes lenti izraisījies tik daudz diskusiju? Vienkārši tādēļ, ka viņš uzdrīkstējies runāt par lietām, ko sabiedrība dēvē labi zināmajā svešvārdā «perversija», kas nozīmē pilnīgu novirzi no vispārpieņemtā. Turklāt, ja slimīgā tieksme attiecas uz seksuālo jomu, tad kļūst rosīga arī tā publikas daļa, kas parasti neiesaistās diskusijās.
Profesore ienīst vīriešus
Lentes pamatā ir austriešu rakstnieces E. Jelinekas darbs, kurā atspoguļoti arī autores biogrāfijas fragmenti. Viņa Austrijā kļuvusi skandaloza, jo rakstniecei tiekot pārmesta tendenciozu un pretdabisku tekstu rakstīšana.
«Klavierskolotāja» pārstāv psiholoģiskas drāmas žanru. Galvenā varone ir Vīnes konservatorijas profesore Ērika, kura teju, teju sasniegs «Balzaka sieviešu» vecumu. Atturīga, skarba, līdz matu galiņiem klasiskajā mūzikā iegrimusi sieviete. Viņas izturēšanās nepavisam neliecina par šokējošu un traģisku dubultdzīvi, kas jau pielīdzināma personības šķelšanās sindromam. Ērikas tieksmes ir visai ekstrēmas.
Pēc lekcijām augstskolā profesore vienatnē dodas uz seksklubiem, kur, ieslēgusies tumšā kabīnē, skatās primitīvas pornogrāfiskas filmas. Viņa identificē sevi ar galvenajām «varonēm», izjūtot fizisku baudu. Patiesībā Ērika dziļi ienīst vīriešus. Viņu interesē tikai vīriešu «tehniskās iespējas».
Mūzikas profesores nocietinātība pret pasauli un pretējo dzimumu ir tik slimīga, ka viņai neienāk prātā, ka attiecības – pat vispaviršākās – tomēr mēdz būt saistītas ar jelkādām jūtu izpausmēm. Ērika, izņemot mūziku, neko nespēj just. Šo paradoksu Izabella Ipēra izspēlē ar neiedomājamu traģismu – gandrīz bez vārdiem un tekstiem. Runā tikai viņas seja, ķermenis un tikko nojaušama vaibstu spēle.
Spēlē iesaistās students
Filma iegūst neiedomājamu spriegumu, kad spēlē iesaistās vēl viens varonis – pievilcīgs, dzirkstošu seksualitāti izstarojošs students Valters. Lomu atveido jauns franču aktieris Benuā Gažimels.
Valters piepeši iemīlas noslēpumainajā klavieru skolotājā. Viņam ir viss, ko jauneklis var vēlēties, – šarms, talants, meitenes, taču gribas kaut ko dziļāku. Viņš izvēlas Ēriku, kura tik krasi atšķiras no citām sievietēm ar nepieejamību, ar spēju absolūti izjust mūziku. Valters ir atvērts, pilnīgi gatavs attiecībām, kurās abi partneri varētu augt un pilnveidoties. Sižeta turpmākie pavērsieni izvēršas sakāpinātā traģismā, jo mūzikas skolotāja tā arī īsti nesaprot, ko students vēlas. Lai gan vairāk par visu Ērika vēlas būt mīlēta, viņas būtība ir tiktāl izkropļota, ka šim jēdzienam tiek piešķirts neadekvāts saturs. Biezā vēstulē Valteram profesore bezkaislīgi piedāvā savus spēles noteikumus – slimīgu, sadomazohistisku seksa rotaļu shēmas. Tieši tā viņa izprot mīlestību. Tādu jau gadiem viņa ir veidojusi savu personību, nocietinoties pret jebkurām emociju izpausmēm un dvēseles sāpēm.
Dzīvs ķermenis un mirusi dvēsele
Vērojot Izabellas Ipēras un Benuā Gažimela duetu, nez kādēļ ienāca prātā tēlains salīdzinājums – rozes un trūdi. Var jau arī to pateikt tiešāk, piemēram, dzīvība un nāve, kad ķermenis vēl ir neskarts, bet dvēsele sen mirusi. Nekādā ziņā nevarētu piekrist dažu kritiķu apgalvojumiem, ka «Klavierskolotāja» ir feministisks izlēciens. Lentei piemīt daudz lielāks dziļums, kas personības traģēdiju nešķiro konkrētu dzimumu ietvaros. Turklāt Latvijā nemaz nav daudz iespēju bieži baudīt nopietnu, īstu Eiropas kino.
