Kad tradicionālie Vecumnieku liliju svētki, kas šogad izskanēja novada desmit gadu jubilejas zīmē, sita augstu vilni un cits pēc cita uz dārgi iznomātās skatuves kāpa lūgtie viesi un sveicēji no kaimiņu pašvaldībām un Lietuvas, biju lieciniece tam, cik nepacietīgi divas sirmas kundzes gaidīja, kurā nu brīdī publikas priekšā izies un apsveikuma runu teiks bijušais ilggadējais pašvaldības vadītājs Rihards Melgailis. Nesagaidīja. Gluži vienkārši tāpēc, ka viņš, kurš domi vadīja no novada pirmsākumiem – 2009. gada jūlija – līdz pat kļūšanai par 12. Saeimas deputātu 2016. gada rudenī, uz svētkiem nebija ielūgts. Aizmirsti bija arī deputāti, kuri pirms desmit gadiem pieņēma vēsturisko lēmumu par Vecumnieku novada pašvaldības izveidošanu. Tieši viņi bija tie, kuriem tolaik tauta uzticēja būt par jauna, visiem sešiem pagastiem kopīga apvāršņa veidotājiem.
Pārdomājot šo vietvarai neglaimojošo «žestu», kas ar tik aprobežotu pieeju iedragā gan pašvaldības reputāciju, gan liek apšaubīt komandas, kas par to atbild, kompetenci, prātā nāk visiem zināmā, mazliet sērīgā tautasdziesma par zvirbuli. Nelielais putniņš vīkšas kāzām, salūdz visādus viesus, bet pūcīte paliek neaicināta. Viņa gan svinības apmeklē pati, bet beigās tiek tiesāta par to, ka dancojot zvirbulim nominusi kāju. Šajā stāstā «kāja nomīta» pūcītei, uz svētkiem pat neatnākot. Ironiski un vienlaikus skumji, ka pašpietiekamie «zvirbuļi», tikuši augstos krēslos, aizmirst par cilvēkiem, uz kuriem pakāpušies.
Ir lietas, kurās nevajadzētu pieļaut pārmērības, taču šādi svētki ir tikai vienreiz, un Vecumnieku novadam desmit gadu jubilejas vairs nebūs. Šī bija īstā reize, kad uz skatuves sapulcināt bijušos domes deputātus un pateikt paldies par devumu novada izaugsmē. Ikviens no viņiem būtu atsaucies aicinājumam sanākt uz mazu kopābūšanas brīdi, lai paceltu vīna glāzi par novada pirmo desmitgadi. Tas neizmaksātu daudz, bet būtu krietnu saimnieku vērts attieksmes, goda un cieņas apliecinājums ļaudīm, kuri stāvējuši pie novada šūpuļa.
