Dažus kilometrus pirms Iecavas atrodas puduris pagājušajā gadsimtā celtu māju un mājvietu, kuras apkārtnē agrāk pazinuši pēc vārdiem – Strautarūķi, Mazrūķi, Lielrūķi, Straumēnu rūķi.
Dažus kilometrus pirms Iecavas atrodas puduris pagājušajā gadsimtā celtu māju un mājvietu, kuras apkārtnē agrāk pazinuši pēc vārdiem – Strautarūķi, Mazrūķi, Lielrūķi, Straumēnu rūķi. Tagad šīs mājas pārdēvētas, bet ar kādreizējo nosaukumu joprojām lepojas Cimmermaņrūķu saimnieki – Avotu ģimene.
Iecavas ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks Dadzis Avots tagad ir šo māju saimnieks un vienīgais vīrietis visu sev mīļo sieviešu vidū. Viņa mamma Mirdza, kuru arī sastapām Cimmermaņrūķu sētsvidū, stāstīja, ka savu vecāko meitu nosaukusi par Rūtu, jaunākā savukārt ir Ieva. Pirms 35 gadiem dzimušais Dadzis ir vidējais bērns, vārdu dēlam izvēlējies tēvs. Ļoti iespējams, ka viņam nav vārdabrāļa visā Latvijā. Skolas gados zēnu reizēm «apcēluši», sveši ļaudis daudzkārt pārvaicājuši, kā viņu īsti sauc.
Puisis izaudzis ar raksturu, savā ziņā spītīgs, nepiekāpīgs, gatavs pastāvēt par savu taisnību. Atgriezies no dienesta, Dadzis apprecējis netālos kaimiņos dzīvojošo Sarmīti. Viņu ģimenē aug trīs meitas Aiva, Inga, Kristīne.
Kā savās mājās te jūtas arī sievasmāte Helēna, kura slavēja znotu, kā vien varēdama. Dadža ziņā ir zemnieku saimniecībā veicamie vīrieša darbi un ikdienas brauciens uz pienotavu. Rudenī kartupeļu talkā piedalās radu pulks, un tad ar visu ciemošanos pāris dienās tupeņi no vagām izlasīti gan. Kaut arī šajās mājās Jāņa nav, Cimmermaņrūķos arī Līgo vakarā iet jautri, jo šīs ir viesmīlīgas mājas, kur arvien prot uzņemt ciemiņus un priecāties.
