Sakoptības vilnis ir pamanāms arī Bauskas rajonā, un aizvien vairāk sētu saimnieku domā par harmonisku un relaksējošu vidi.
Sakoptības vilnis ir pamanāms arī Bauskas rajonā, un aizvien vairāk sētu saimnieku domā par harmonisku un relaksējošu vidi.
Kā to veidot? Uz šo jautājumu atbildes var meklēt tradicionālajā puķu dienā Brunavas pagasta “Sprīdīšos”. To saimnieki, Ļekūnu ģimene, jau trešo reizi aicināja lūkot, kas izdarīts pašu sētā.
Sāk ar mazumiņu
18. maijā “Sprīdīšos” saradās daudz viesu. Brunaviete Iveta Ļekūne zinātkāri vienmēr ir piepildījusi, izglītojoties dažādos lauku sieviešu kursos. Interese par savas sētas sakārtošanu, Latvijas citos rajonos skatītās puķu dienas rosināja mēģināt šajā jomā darboties arī pašai. Brunaviete atcerējās: “Sākums tomēr ir pagastā rīkotais sakoptāko sētu konkurss. Kad pirms pieciem gadiem mēs ieguvām pirmo vietu un pie mājas tika piestiprināta īpaša plāksne, sapratām, ka darāmā vēl ir daudz. Mēģinājām paši audzēt stādus. No mazumiņa viss ir paplašinājies. Draudzenes un kaimiņi rosināja, ka vajag šo darbu izvērst plašāk, un tā ir noticis.”
“Sprīdīšu” saimnieces darbīgums, izdoma, organizatores prasme atklājās arī šajā puķu dienā, kad sētā sabrauca daudz ciemiņu gan no pašu, gan citiem pagastiem. Sanākšanu atklājot, Iveta aicināja priekšplānā savas čaklās palīdzes, kuras varēja labi pamanīt, jo viņas bija tērpušās dzeltenos kreklos ar uzrakstu “Sprīdīši”. Arī saimnieces vīrs Ziedonis atradās līdzās, jo viena viņa neko nevarētu. Itin labi sētā iederējās muzikālie akcenti un Ceraukstes trīs puišu čipendeilisks priekšnesums.
Brauc pēc jaunām idejām
Bauskas lauku konsultāciju biroja darbiniece Raimonda Ribikauska novērtē I. Ļekūnes spējas citiem dot zināšanas un rosināt vairāk domāt, kā izcelt katras sētas jaukumu. “Bauskas Dzīve” uzrunāja vairākus puķu dienas dalībniekus. Rudīte Ridere savulaik dzīvojusi Brunavas pagastā, taču aizņemtības dēļ vairākus gadus to neesot izdevies apmeklēt: “Teicu kolēģiem, ka piektdienas pēcpusdienā man vajadzīgs brīvs laiks. Braucu uz “Sprīdīšiem”, lai gūtu idejas ģimenes mājas apkārtnes veidošanai. Viss ir jāsāk no nulles, tādēļ nozīmīgi saprast, kas būtu pats svarīgākais.”
Arī mežotnieces Lilitas Iļjinas vaļasprieks jau ilgus gadus ir zaļa un krāsaina skaistuma veidošana. Izbraukāti dažādi gadatirgi, gādājot stādus. Izlēmusi, ka jālūko kaut kas arī pašu rajonā. Lilita atzina: “Man patīk tāda vide, kas nav pārlieku uzfrizēta. Šķiet, tāda neļauj atslābināties. Kaut arī dārzā daudz darba, tajā tomēr jābūt arī brīvības izjūtai.”
Kaimiņienes – Ceraukstes pagasta aktīvās lauku sievietes – “Sprīdīšos” bijušas visās trīs puķu dienās. Viņām patīkot vērot pārvērtības, kas saskatāmas, ierodoties katru nākamo reizi.
Matiola nav nekāda bārenīte
Puķu mode ir mainīga. Iveta, zinot lauku ļaužu rocību, sniedz viņiem rosinājumus, kā ar mazākiem tēriņiem panākt interesantus akcentus. Šoreiz puķu kastu apdarei viņa ieteica izmantot koku mizas. Vai gan laukos akmeņu trūkst? “Sprīdīšos” tie iekomponēti vairākās vietās. Par dažādām augu un citu materiālu kombinācijām Iveta ar interesentiem runāja pašas rīkotā seminārā, kuram bija brīnišķīga norises vieta – dzeltena pieneņu pļava un baltos ziedos ietinies ābeļdārzs.
I. Ļekūne cer, ka atbraucēji guva kādas idejas. Interesants, šķiet, padoms neaizmirst latviskai sētai izsenis raksturīgās vasaras puķes matiolas. Kad pāris stādiņu ieliek pa vidu greznajām, nokarenajām vai citām ziedošām puķēm, vakaros pagalms uzsmaržo. Vizuāli “kaulainās un neizteiksmīgās matiolas tad parāda savu jaukumu”. Pie Ivetas mājām bija redzama zilganā auzene, ko “Sprīdīšu” saimniece atzīst par īpaši interesantu. Otrā gadā tā veido cinīšus, ir cērpama un veidojama pēc katra patikas.
