Plašās Pumpuriņu dzimtas, kas tagad sakuplojusi līdz septiņdesmit cilvēku saimei, saknes ir Mārtiņš un Marija Pumpuriņi. Šī laulība bijusi bērniem svētīta – seši dēli un astoņas meitas.
Plašās Pumpuriņu dzimtas, kas tagad sakuplojusi līdz septiņdesmit cilvēku saimei, saknes ir Mārtiņš un Marija Pumpuriņi.
Šī laulība bijusi bērniem svētīta – seši dēli un astoņas meitas. Mārtiņš un Marija precoties apņēmušies laist pasaulē tik bērnu, cik Dievs būs lēmis. Visi audzināti ar mīlestību. Kaut arī bijuši grūti laiki, visi bērni vienmēr apkopti, paēduši, izaudzināti ne tikai strādīgi, bet arī sportu un mūziku mīloši. Visas atvases centušās skoloties un apguvušas amatus. Neviens nav pasīvi dzīvi vērojis, bet tajā ielicis darbu, aktīvi piepildījis brīvo laiku. Optimisms ir raksturīgs visai dzimtai.
Satiekas Krievijā
Mārtiņš Pumpuriņš dzimis 1894. gada 18. septembrī Stelpes pagastā kalpa ģimenē. Draudzes pamatskolu beidzis Bauskā 1910. gadā. Pēc skolas absolvēšanas izmācījies par krāsotāju un strādājis līdz 1915. gadam. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš brīvprātīgi iestājies cara armijas 3. latviešu strēlnieku pulkā un piedalījies visās kaujās, kurās devies pulks.
Kara laikā Ufā Mārtiņš iepazinies ar Mariju un 1920. gadā kopā ar viņu atgriezies Latvijā. Marija Pumpuriņa (dz. Birjukova) dzimusi 1900. gada 28. septembrī Orenburgas guberņas Maksimovkas ciematā strādnieku ģimenē, uzaugusi un dzīvojusi Jeiskā. Viņa ieguvusi trīs klašu izglītību, kara laikā mācījusies medmāsu kursos un strādājusi Ufas kara hospitālī. Tur iepazinusies ar nākamo mūža draugu, kurš ārstējies pēc ievainojuma. Atbraukusi uz Latviju, strādājusi par sanitāri Bauskas slimnīcā.
Pēc kara Mārtiņš atsācis strādāt par daiļkrāsotāju, bijis amatnieku biedrības biedrs. Bauskā viņam piederējusi amatnieku darbnīca, kurā strādājuši 12 zeļļi un mācekļi.
Sportisko garu manto bērni
1944. gadā M. Pumpuriņš par palīgpolicista darbību Bauskas palīgpolicijā laikā no 1942. līdz 1943. gadam ticis apcietināts un izsūtīts uz Noriļsku uz pieciem gadiem. 1955. gadā pēc izdotā dekrēta skaitījies nesodīts. Pēc atgriešanās no Sibīrijas 1950. gadā viņš sācis strādāt Bauskas slimnīcā pie dr. Āres un veicis krāsošanas un remonta darbus līdz 1970. gadam.
Brīvajā laikā Mārtiņš atbalstījis Bauskas jauniešu sporta dzīvi – viņš bijis uzraugs rūpkombināta slidotavā, uzturējis kārtībā hokeja laukumu, izsniedzis nomā slidas. Tajā laikā hokejs Bauskā bijis ļoti iecienīts sporta veids. Par darbu ar jauniešiem un sporta atbalstīšanu saņemti goda raksti un piemiņas grāmatas no sporta biedrības «Vārpa». Visās sporta sacensībās tribīnēs sēdējusi un kopā ar vīru sportistus atbalstījusi arī sieva.
Svin zelta kāzas
Mārtiņš un Marija Pumpuriņi kuplā radu un draugu lokā 1970. gadā nosvinēja zelta kāzas, saņēma daudzus pateicības vārdus no Bauskas slimnīcas ārstiem dr. Grīnberga un dr. Briņķes par viņu devumu gan ģimenei, gan sabiedrībai.
Mārtiņš aizgāja mūžībā 1971. gadā pēc smagas slimības, bet Marija viņu pārdzīvoja 14 gadus. Viņi ir guldīti Bauskas vecajos kapos. Pumpuriņu laulība ir bijusi ilga, grūtu pārbaudījumu pilna, bet laimīga.
2000. gada vasarā, svinot Marijas 100 gadu jubileju, kopā sanāca gandrīz visa plašā radu saime un kopīgam foto bija nepieciešama Bauskas pilskalna estrāde, lai kadrā varētu ietilpt visi 52 kopā sabraukušie radiņi.
Katram savs liktenis
Pumpuriņu ģimenē 1921. gadā pirmais piedzima dēls Pēteris. Pēdējā atvase – dēls Kārlis – nāca pasaulē 1941. gadā. Bērniem doti stipri un gaiši vārdi – Mirdza, Mārtiņš, Jānis, Lilija, Dzidra, Ruta, Jēkabs, Herberts, Skaidrīte, Margarita, Baiba, Daina (nosaukti piedzimšanas secībā).
Pašlaik dzīvi ir deviņi Pumpuriņu bērni. Bauskā dzīvo un par savu šo pilsētu sauc Jēkabs, Skaidrīte, Baiba, Daina. Interesanti, ka Skaidrītes dēls Raimonds Medvedevs, tāpat kā viņa vecvecāki, izveidojis ļoti kuplu ģimeni, kurā ir 11 bērnu. Viņš un sieva Ina savā saimē izvēlējušies Marijas un Mārtiņa principu, – cik Dievs lēmis, tik bērnu nāk pasaulē.
P. S. Pumpuriņu dzimtas aprakstu publicējam saīsināti. Tas veidots ar meitas Dainas un viņas meitas Indras pūlēm. Izmantotas arhīva izziņas, Mārtiņa Pumpuriņa vēstule, pārējo brāļu un māsu atmiņu stāstījumi.
