Bauskas muzejā pirms dažām dienām atklāja tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» dalībnieču darbu izstādi «Veram vaļā pūralādi!». Kolekciju veido tekstilijas, kas tapušas divu gadu laikā. Ekspozīciju varēs aplūkot visu vasaru.
Lietišķās mākslas studija ir Bauskas muzeja struktūra, kurā darbojas dažādu paaudžu amatnieces. Koka stellēs viņas auž seģenes, villaines, segas, dvieļus, darina apģērba aksesuārus. Studijas vadītāja Sandra Ķisele izstādes atklāšanā pavēstīja, ka 2017. gada sākumā tiks svinēta studijas 60. jubileja.
Audējas uzticīgas tradīcijai
Amatniecības tradīcijas Bauskā ir senas un noturīgas. Agrāk studijā darbojās ne vien audējas, bet arī klūdziņu pinēji, kokgriezēji un citu amatu meistari. Mūsdienās šīs prasmes izzūd, jo cilvēki ir pārāk aizņemti, lai vaļaspriekam varētu veltīt daudz laika. Toties audējas ir palikušas uzticīgas tradīcijai. Studijā darbojas seniores, vidēja vecuma dāmas un jaunietes.
Izstādē «Veram vaļā pūralādi!» piedalās 16 autores no Bauskas un novada pagastiem, kā arī no Iecavas puses.
Stāsta Sandra Ķisele: «Studijā visilgāk darbojas Aldona Juškevica no Brunavas, Anna Mūrniece no Codes, baušķenieces Dzintra Mētele, Ināra Zalstrupa, Vanda Timpare. Ik rudeni interešu kopu papildina jaunas dalībnieces, kuras aušanas iemaņas apgūst vai nu studijā, vai meistaru vadībā individuāli. Gandrīz visām amatniecēm mājās ir stelles. Dzintras Mēteles mācekle ir Iecavas novada Dzelzāmura ciema iedzīvotāja Ņina Biļķina, kuras darbi ir eksponēti izstādē. Studiju apmeklē arī dažas skolnieces. Agrāk Bauskas amatnieces aizrāvās ar etnogrāfisku cimdu un zeķu adīšanu, bet tagad to turpina tikai divas dalībnieces. Vecākajām dāmām vairs nav tik laba redze, tādēļ adīšana kļūst apgrūtinoša, bet jaunas sievietes tomēr dod priekšroku aušanai.»
Ar motociklu uz studiju
Aldona Juškevica tautas lietišķās mākslas studijā «Bauska» darbojas kopš 1972. gada. Viņas skolotāja bija studijas toreizējā vadītāja Milda Skane.
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» meistare atklāj: «Es pati nemaz nepieteicos studijā. To izdarīja mana draudzene, zinādama, ka man ir interese par aušanu. Tikko biju beigusi Latvijas lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti un sākusi strādāt Brunavā. Man bija mazs bērniņš un ļoti, ļoti daudz darba. Kāda tur studija! Tomēr atteikties no draudzenes piedāvājuma nespēju, un tā mēs abas ik pirmdienu ar manu motociklu braucām uz aušanas nodarbībām Bauskā. Studija tolaik atradās omulīgā privātmājā Parka ielā. Pie stellēm sēdējām līdz tumsai, dažreiz pat pārnakšņojām studijas verandiņā. Bijām ļoti apzinīgas mācekles. Aušanu apguvu vienā grupā ar Dzintru Zemīti, tagad – Mēteli, un Rasmu Tomiņu.»
Nodarbības apmeklējis arī viens kungs, viņa vārdu A. Juškevica gan neatceroties. Kad amats bijis rokā, nopirkusi savas stelles. Meistare teic: «Galvenokārt strādāju mājās, taču cenšos apmeklēt studijas dalībnieču tikšanās un apspriedes. Liela izmēra tekstilijas aužu ziemā, jo vasarā vilnas pavedieni līp pie pirkstiem, ir grūti strādāt. Siltā laikā labāk ir aust ar linu diegiem»
Suvenīri no Latvijas
Annas Mūrnieces etnogrāfiskie audumi un atdarinājumi ir aizceļojuši tālu pasaulē. Annas dēls strādā starptautiskā firmā, daudz laika pavada komandējumos ASV, Indijā, Zviedrijā un citās valstīs. Sadarbības partneriem viņš katrreiz aizved skaistus suvenīrus no Latvijas – mammas darbus.
Arī Annas pirmā skolotāja studijā, ko viņa sāka apmeklēt 1978. gadā, bija Milda Skane. Annai interese par aušanu radās draudzenes Dzintras Zemītes ietekmē.
Codiete 1984. gadā ieguva Tautas daiļamata meistares statusu. Padomju laikā, būvvaldē uzrādot daiļamatnieces apliecību, varēja saņemt atļauju privātmājai piebūvēt vēl 30 kvadrātmetrus steļļu novietošanai. Anna šo iespēju izmantoja. «Ģimenes vīrieši mani bezgala iepriecināja 40. dzimšanas dienā, uzdāvinot stelles. Man patīk aust liela izmēra tekstilijas. Esmu piedalījusies visās daiļamatnieku izstādēs Bauskā. Tagad jāsāk gatavot darbi studijas 60. jubilejas izstādei,» spriež Anna Mūrniece.
Māsas darina tautastērpus
Dvīņumāsas Evija Šveca un Inguna Naika ir studijas amatnieču jaunās paaudzes pārstāves. Aplūkot meitu darbus izstādē bija ieradusies mamma Jausma Sudmalniece un viņas draudzenes. Evija un Inguna studiju apmeklē vairākus gadus.
«Man ir mērķis pašai izgatavot pilnu tautastērpa komplektu. Pakāpeniski cenšos savu nodomu īstenot, jau esmu noaudusi brunčus. Vēl ir jāšuj blūze un jādarina citi tautas tērpa elementi. Tautas daiļamata meistare, pazīstamā jostu audēja Aija Ozola uzdāvināja pašas austu villaini. Es un māsa to uztvērām kā pagodinājumu,» atklāj Evija Šveca.
Dzejnieka Viļa Plūdoņa muzeja darbiniece Signe Samsone šogad izgatavoja arheoloģiskā tērpa komplektu sev un meitai. Abas jau otro sezonu dzied Ceraukstes folkloras kopā «Laukam pāri». Signe skaidro: «Arheoloģiskos tērpus šuju tāpat kā senatnē tikai ar rokām, nevis šujmašīnu. Pati noaudu materiālu vilnas svārkam. Tā bija mana pirmā tekstilija, jo studiju apmeklēju tikai gadu. Redzu dažas kļūdas, bet prieks par rezultātu tomēr ir liels.»
Mohēras un linu lakati
Studijas vadītāja Sandra Ķisele iepazīstina ar izstādes jaunumiem: «Pirmo reizi eksponējam no mohēras dzijas austus lakatus. Tie ir viegli kā pūciņas, mīksti un silti. Noaudām arī plecu lakatus no linu šķiedras. Lakati ir plastiski, nēsājot nezaudē formu un ir piemēroti vasarai. Ļoti kvalitatīvas izejvielas iegādājamies Biržu linu rūpnīcā.»
Sandra noadījusi greznus pulsa sildītājus jeb maučus ar pērlīšu rakstu. Vēl 2000. gadā, kad Modris Tenisons un Armands Strazds īstenoja unikālu projektu «Mana personīgā zīme», S. Ķisele bija savus dzimšanas datus ievadījusi speciālā datorprogrammā un saņēmusi etnogrāfiskā ornamenta izdruku. Tagad viņa atklāj, ka par to bija aizmirsusi, līdz nejauši atradusi zīmējumu un sākusi darināt maučus. Sandra atzīst: «Sapratu, ka etnogrāfiskās latvju zīmes ir veidotas pēc stingras, noteiktas sistēmas, tāpēc adīt bija ļoti viegli. Darbiņš mani iedvesmoja, nolēmu turpmāk nopietni pievērsties zīmju atveidošanai tekstilijās. Tās var gan izadīt, gan noaust.»
