Mūsu ģimenē aug astoņpadsmit, piecpadsmit, četrpadsmit gadu veci dēli un trīsgadīga meita.
Mūsu ģimenē aug astoņpadsmit, piecpadsmit, četrpadsmit gadu veci dēli un trīsgadīga meita. Raksturi viņiem it kā nav sevišķi slikti, tomēr arvien biežāk saprotu, cik grūti ir audzināt bērnus, saprasties ar viņiem.
Nepatīkamas sarunas
Dēli un arī mazulīte palīdz mājas darbos. Bērni jūt līdzi citu bēdām, sāpēm. Pret mums, vecākiem, izturas ar cieņu, ir pieklājīgi, labestīgi. Tomēr pēdējos gados abiem jaunākajiem dēliem sākušās lielas problēmas skolā. Kopš pagājušā gada klases audzinātāja žēlojas, ka abi brāļi kopā ar draugiem mēdzot bez atļaujas aiziet no stundām. Esot izklaidīgi, negribot mācīties, dažreiz nepieklājīgi izturoties pret skolotājiem.
Pirms dažiem gadiem arī vecākajam dēlam bija šādas problēmas. Taču tagad, šķiet, puisis sapratis, ka izglītība mūsdienās ir ļoti nepieciešama.
Bieži vien ar dēliem cenšos izrunāties par šiem jautājumiem, taču viņi atsaucas ļoti nelabprāt. Tiklīdz skaru šo tēmu, kļūst nerunīgi. Uz neilgu laiku attiecības skolā it kā uzlabojas, bet drīz atkal jāuzklausa skolotāju sūdzības. Nākas arī atzīt, ka gaisotni mājās ietekmē tas, ka pēdējā laikā ne visai labi saprotos ar vīru. Zēniem ļoti nepatīk, ka vecāmāte mēdz «nolasīt morāli» un viņus pamatīgi strostēt.
Izprast, nevis nosodīt
Cenšos zēnus izprast, nevis tūlīt nosodīt. Gribu paskatīties uz visu it kā no malas, arī no viņu viedokļa. Cenšos atcerēties, ko domāju, kā jutos viņu vecumā.
Arī man ne pārāk gribējās mācīties. Glāba labā atmiņa un pienākuma izjūta. Vidusskolu beidzu ar labām un teicamām sekmēm. Augstskolā stājos divas reizes un studēt sāku, bet nepabeidzu, nu atliek vien nožēlot. To saku dēliem, bet no citu kļūdām laikam mācās tikai daži.
Varbūt mana kļūda ir tā, ka pārāk ilgi, līdz pat 6. klasei, pārbaudīju dēlu mājas darbus, sekoju, lai visu nepieciešamo paņemtu līdzi uz skolu.
Nepateicība vai nevēlēšanās?
Agrāk vasarā braucām ekskursijās uz jūrmalu, uz ezeru un upi peldēties. Tagad gandrīz katrreiz gadās kāds «atkritējs». Viens sarunājis svētkus svinēt kopā ar draugiem, otram padomā interesantākas nodarbes. Tas mani ļoti sāpina. Sevi mierinu ar domu, ka dēli kļūst pieaugušāki, vēlas būt patstāvīgāki un neizbēgami attālinās no vecākiem, sāk savu dzīvi. Pagājušajā vasarā kopā ar bērniem nedēļu pavadījām jūrmalā. Gulējām teltīs, katru dienu gājām peldēties. Sarīkojām desmit kilometru garu pārgājienu uz Daugavas ieteku jūrā, fotografējāmies. It kā viss bija kārtībā, visi apmierināti. Taču, kad sāku plānot šī gada braucienu, man tika izteikti vairāki «priekšlikumi», tādi kā ultimāti, kuru izpildes gadījumā bērni būtu gatavi mani «aplaimot» un doties līdzi uz jūrmalu.
Atpūta jānopelna
Nezinu, varbūt manējos baida tas, ka pirms šādiem pasākumiem īsā laikā jāpaveic neatliekamie darbi – jāizravē dārzi, jāsakārto siltumnīcas, jākopj mājas apkārtne. Tad, iespējams, arī pats brauciens liekas kā piespiedu pasākums. Tomēr uzskatu, ka šādas vērienīgas izklaides nedrīkst rīkot, pirms nav paveikts uzdotais darbs.
Šogad augustā vienu dienu pavadījām pie ļoti skaista ezera meža vidū. Brauciens izdevās brīnišķīgs, peldējāmies, ugunskurā cepām desiņas, lasījām sēnes. Redzēju, ka bērni no sirds priecājas. Sēžot uz pakalna ezera krastā un lūkojoties pasakaini skaistajā dabas ainavā, atkal bija jādomā, kādēļ tik maz jauku izbraukumu izdevies pēdējā laikā sarīkot. Varbūt mana izmisīgā vēlēšanās atkal cieši saliedēt ģimeni tikai traucē un rada pretēju efektu?
Grāmatas noput nelasītas
Cenšos izprast, kas īsti zēnus interesē, ja kopīgie pasākumi viņiem šķiet garlaicīgi. Vai tiešām tikai trilleri, fantastikas, šausmu filmas? Jā, vēl arī mūsdienīgas komēdijas, kur tiešām nav saprotams, par ko smieties. Ja mēs neiebilstu, zēni būtu ar mieru pie televizora, video vai datora nosēdēt pat visu diennakti. Vecākais dēls ir īsts datoru fans. Jaunākajam ir diezgan vispusīgas intereses – patīk sports, makšķerēšana, dzīvnieki. Mājās vienmēr kaut ko meistaro. Vidējais sēž tikai pie televizora. Kāpēc viņiem, vienādi audzinātiem, ir tik atšķirīgas intereses?
Es, vīrs un vecāmāte esam īsti grāmatu «tārpi». Arī meitiņai ļoti patīk katru vakaru klausīties priekšā lasītu pasaku, pārrunāt ilustrācijās redzamo. Toties zēnus piedabūt pie lasīšanas ir ļoti grūti. Viņi pārlapo vienīgi tīņiem domātas avīzes un žurnālus. Domāju, ka ar to ir par maz. Mājās mums ir ap 1000 grāmatu. Uz tām neviens no viņiem pat nepaskatās, ja nu vienīgi sameklē kaut ko no skolā uzdotā. Zēni neprot izteikt savas domas, jūtas. Viņiem liekas sarežģīti uzrakstīt pat lappusi garu sacerējumu.
Iekustināt savējos
Ir arī par ko priecāties. Pēdējā laikā brāļi labāk saprotas, cits citam palīdz. Vienubrīd es biju stipri noraizējusies, jo viņiem bieži radās domstarpības. Un ne jau nopietnos jautājumos, bet visparastākajos sadzīves sīkumos. Reizēm ķīviņi kļuva tik skaļi, ka nācās iejaukties man vai vīram.
Šogad Ziemassvētkos esmu nolēmusi ķerties pie pēdējā «salmiņa» – mēģināšu pārvarēt nogurumu pēc daudzām pie plīts pavadītām stundām (nemēdzu uz galda likt neko veikalā gatavu pirktu, visu gatavoju pati ar bērnu palīdzību, iznāk gan garšīgāk, gan lētāk) un pati organizēšu dažādas spēles un rotaļas. Varbūt izdosies savējos iekustināt un ieinteresēt. Varbūt notiks brīnums, un nākamreiz jau gribēsies pašiem kaut ko tādu sarīkot pārējiem mājiniekiem.
Būšu ļoti priecīga, ja kāds lasītājs pievienos manai vēstulei savu padomu vai pārdomas.
Ar cieņu – KLINTA K. Bauskas rajonā
