Gudrības, par ko pasaules filosofi lauza galvu, man atklājās vienkāršā sarunā ar Doričku Barojanu – armēnieti, kura atbraukusi no kalnu ciema, lai Bauskas rajonā un Lietuvā satiktos ar saviem bērniem un mazbērniem.
Gudrības, par ko pasaules filosofi lauza galvu, man atklājās vienkāršā sarunā ar Doričku Barojanu – armēnieti, kura atbraukusi no kalnu ciema, lai Bauskas rajonā un Lietuvā satiktos ar saviem bērniem un mazbērniem. Doričkas dzīves pīlāri ir Dievs, mīlestība un darbs. Viņas dziļajā ticībā nav ne miņas no fanātisma, gudrību māmuļa ir atradusi savā sirdī, nevis grāmatās. Pirms dažām dienām Dorička devās ceļā, lai atgrieztos savās un jaunākā dēla mājās Armēnijas kalnos.
No jūsu mazdēla Edija uzzināju, ka Latvijā esat viesojusies vairākas reizes un mūsu zemi pazīstat pietiekami labi. Jūs nenogurdina tālais ceļš, lidojumi, vīzu noformēšana?
– No kā lai es baidītos lidojot? Ikvienā dzīves mirklī paļaujos uz Dievu un pateicos viņam par bezgalīgo dāsnumu pret manu ģimeni. Vīzas noformēšana Latvijas vēstniecībā Maskavā man ne reizi nav sagādājusi grūtības. Es nemēdzu nodoties skumjām, bet dažreiz gan izjūtu neizsakāmas ilgas pēc tālumā esošiem bērniem. Tad dodos ceļā, jo tas ir daudz praktiskāk nekā gaidīt ciemos dēlu ģimenes. Viņiem uz laiku būtu jāpamet darbs un jāiztērē lielas naudas summas. Es varu braukt ar mierīgu sirdi, jo zinu, ka visas rūpes par mūsu lauku saimniecību Armēnijā uzņemsies jaunākais dēls. Pie Ērika un Edika būtu palikusi vēl ilgāk, bet no klimata pārmaiņām saasinājās dažādas kaites.
Kāds iespaids radās, kad pirmo reizi atbraucāt uz Latviju?
– Jūsu miermīlīgo zemi sāku iepazīt 1989. gadā, kad Ediks un Noriks mācījās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Piedalījos izlaidumā un jutos lepna par saviem dēliem, jo fakultātes dekāns un citi pasniedzēji viņiem veltīja daudz labu vārdu. Es apzinājos, ka abi ar vīru Ervandu esam viņus izaudzinājuši par krietniem, strādīgiem cilvēkiem. Mātei pats galvenais ir, lai bērni būtu veseli, izglītoti, sirsnīgi, labi izskatītos. Tikai pēc tam ir viss pārējais. Jūs, latviešus, es uztveru kā savu bērnu radiniekus, jo šeit viņi ir nodibinājuši saskanīgas ģimenes, atraduši darbu un labklājību. Puse manas sirds pieder Latvijai.
Mans vīrs padomju varas gados brauca peļņā uz Latviju un Lietuvu, strādāja dažādās asfaltbetona rūpnīcās, kur varēja labi nopelnīt. Ervands dēliem ierādīja ceļu uz jūsu dzimteni, jo iegūt augstāko lauksaimniecības izglītību Armēnijā nevarēja. Ēriks savā zemnieku saimniecībā Gailīšu pagastā arī ir atvēris asfaltbetona ražotni, turpinot tēva sākto arodu.
Man ir grūti iztēloties ciemu kalnos un jūsu ikdienu, jo Armēnijā neesmu bijusi. Varbūt pastāstīsit par savu jaunību, tradīcijām?
– Pēc senas paražas mani 16 gadu vecumā “nozaga” nākamais vīrs, bet 24 gados man jau bija pieci bērni. Ervands strādāja par ciema kluba vadītāju un skolotāju, bija izglītots un enerģisks. Pēc laulībām no dzimtās vietas pārcēlāmies uz krievu ciemu Privoļnoje, kas arī atrodas kalnos, jo tur bija bagātāks kolhozs. Visu mūžu esmu strādājusi dažādus lauku darbus, bet tagad mums pieder liela saimniecība ar desmit algotiem strādniekiem un ganiem. Mūsu ģimene bija pārtikusi gan kolhozu laikā, gan tagad, jo visi ļoti daudz strādājam. Kad sabruka Padomju Savienība, mums piederēja tikai sešas govis, bet tagad ganāmpulkā ir 80 lopu, tehnika, zeme.
Privoļnoje dzīvo cara laika Krievijas armijas virsnieku pēcteči. Šī kopiena ir pilnīgi saplūdusi ar vietējo vidi un tradīcijām. Kad jaunībā kravas mašīnā devāmies uz lauku darbiem, pamīšus dziedājām gan armēņu, gan krievu dziesmas. Armēņu melodijas ir ļoti skaistas un smeldzīgas – par dzīvi, mīlestību, pazaudētu dzimteni. Skumjas atspoguļojas arī mūsu acīs. Mēs esam ļoti maza tauta ar sūru likteni, kas dzīvo musulmaņu lielo valstu ielenkumā, bet ir spējusi saglabāt kristietību. Armēņi ir dziļi ticīgi cilvēki – stingri ievēro tradīcijas un rituālus.
Man ir stāstīts par senu pirmkristiešu rituālu – jēra upurēšanu –, ko praktizē arī Latvijas armēņi.
– Tas ir pateicības upuris Dievam, kad nokautā dzīvnieka gaļa jāsadala septiņās vienlīdzīgās daļās un jāatdod citiem. Mūsu dzimtā šī tradīcija allaž tiek stingri ievērota. Bet var upurēt arī pieradinātus baložus, tos vienkārši palaižot gaisā ar sirdī izteiktu pateicību Radītājam.
Esmu pamanījusi atšķirības krievu un armēņu ieražās. Mirušos mūsu ciema krievi uzreiz apglabā un dodas ieturēt maltīti. Savukārt armēņiem sēras ilgst 40 dienu. Nemitīgi tiek skaitītas lūgšanas, vīrieši neskuj bārdu, neviens neklausās mūziku. Mums ir ļoti daudz kopīga ar katoļiem. Viena mana vedekla ir Lietuvas katoliete, viņai ir tik silta un līdzjūtīga sirds! Savos dievnamos, tāpat kā pareizticīgie, mēs noliekam svecītes par savu mīļo veselību un labklājību. Šovasar, ciemodamās Latvijā, trīs reizes braucu uz Rīgas armēņu un pareizticīgo baznīcām.
Dorička, vai mūsu zemē esat saskārusies ar attieksmi un paražām, kas jūsos rada izbrīnu?
– Pie mums kaimiņi cits citam palīdz, nes cienastus, aicina uz pusdienām un svētkiem. Te ir pretēji – cilvēki blakus dzīvo un nezina, kur otram ārdurvis atrodas. Zini, kā man šeit pietrūkst – laiskas pasēdēšanas mājas priekšā uz soliņa, ko esmu iemācījusies, ciemojoties pie meitas Ņižņijnovgorodā.
Arī armēnietēm patīk papļāpāt, taču uz soliņiem viņas nemēdz sēdēt. Privoļnoje ciema krievu kaimiņienes mani allaž ir aicinājušas viņām piebiedroties, bet ne jaunībā, ne tagad nav bijis laika. Katru dienu jāgatavo pusdienas un brokastis saviem strādniekiem, jāmarinē, jākonservē, jācep. Ja algotie palīgi nebūs labi paēduši, darbā viņi neieliks sirdi un visam, kas tiks darīts, nebūs svētības. Man ļoti patīk daudz strādāt.
Dēli Latvijā mani ārkārtīgi lutina, bet man neko īpašu nevajag. Tomēr ļāvos sevi pierunāt un kādā lielveikalā uzlaikoju kostīmu. Kad mājās paskatījos uz cenu, saķēru galvu – 95 lati, gandrīz 200 dolāru! Armēnijā par tādu naudu var divus maisus ar jaunām drēbēm nopirkt. Pie mums gan ir zemākas algas un pensijas, bet par to raizējamies mazāk nekā latvieši. Mums joprojām ir spēkā armēņu senais likums, kad jaunākajam dēlam jāuztur vecāki un jāgādā par viņiem līdz mūža galam. Ja ir izaudzināti bērni, cilvēks var justies pasargāts un laimīgs. Armēnijas laukos ir maz darbavietu, jo nav rūpniecības, tādēļ gandrīz katrā ģimenē viens vīrietis atrodas peļņā ārzemēs un sūta savējiem naudu.
Vai jūs esat kādreiz apsvērusi iespēju pārcelties pie Baltijā dzīvojošiem dēliem?
– Lai kā es viņus mīlu, nemūžam neatstāšu savu labo māju un senču kapsētu! Nu kā var izdzēst dzimtas pavardu un kaut kur aizbraukt? Mani mirušie senči taču nevarēs mierīgi dusēt! Kamēr vien dzīvoju, zinu, ka jaunākais dēls man vienmēr būs blakus.
***
Interesanti
Doričkas Barojanas ģimene
3 Dēli Ediks un Aliks (dvīņi), Ēriks, Noriks, meita Anaida.
3 Edika un Ērika ģimenes dzīvo Bauskas rajonā, Alika ģimene – Lietuvā, Anaidas ģimene – Ņižņijnovgorodā, bet Norika ģimene – Armēnijā.
3 Doričkai ir 13 mazbērnu. Norika un viņa sievas Mariannas četrgadīgajai meitiņai, kura dzimusi 23. jūnijā, dots latviešu vārds Līga. Alika diviem bērniem ir lietuviešu vārdi.
