Igaunijai vienmēr ir piemitis puspilnas, bet Latvijai ilgu laiku – pustukšas glāzes sindroms.
Igaunijai vienmēr ir piemitis puspilnas, bet Latvijai ilgu laiku – pustukšas glāzes sindroms. Nu jau vairāk tā nav, jo sākusies līdzsvarotāka nozaru attīstība. Šī atziņa pieder diplomātei Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītājai Ivetai Šulcai.
Īsi pirms Jaunā gada nejauši izdzirdēju interviju ar viņu. Saruna atgādināja ar plašiem otas triepieniem veidotu gleznu. Visas norises tika aplūkotas Eiropas kopīgās attīstības kontekstā, nevis lokāli provinciālajā, žēlīgajā intonācijā, kas daudziem liek justies kā nabadziņiem niecīgajā valstiņā pie Baltijas jūras.
Man bija liels gandarījums, ieklausoties arī kultūras ministres Helēnas Demakovas pārliecinošajā izklāstā par Latvijas kultūras prioritātēm 2007. gadā. Pats svarīgākais šogad ir Bila un Melindas Geitsu fonda piešķirto līdzekļu apguve, tālab visa uzmanība būs veltīta publiskajām bibliotēkām – it visām, ne jau kādam izredzēto desmitam. Un tikai no pašu uzņēmības un izpratnes par attīstības nepieciešamību būs atkarīgs grandiozā projekta iznākums. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kam ir radusies iespēja tālredzīgi un gudri tērēt informācijas tehnoloģiju magnāta dāsno finansējumu. Līdz šim Geitsu fonda nauda ir bijusi pieejama tikai dažu Dienvidamerikas un Āzijas valstu bibliotēkām.
Bils Geitss nav nekāds Ziemassvētku vecītis, kas spontānā cilvēkmīlestības uzplūdā kaisīs savus miljonus. Cerēt uz atbalstu varēja tikai tās valstis, kuru valdības bija motivētas, bet bibliotēku sistēmas sakārtotas līdz tādai stadijai, ka nepieciešami tikai noslēguma akcenti. Iespējams, lietotāji ikdienā pat īsti nenovērtē visas priekšrocības, ko sniedz Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas projekta ieviešana, digitalizējot un nodrošinot ar interneta pieslēgumu pat visnomaļāko apdzīvoto vietu bibliotēkas. Šogad Geitsu fonda nauda un valsts līdzfinansējums tiks izlietoti tūkstošiem bibliotēku speciālistu un lietotāju bezmaksas mācībām darbam ar datorprogrammām, jaunākās paaudzes tehnoloģiju iegādei un citiem uzlabojumiem, kas mūsdienās nodrošina pilnvērtīgas saziņas iespējas.
Ne jau Bila Geitsa uz Latviju atsūtītie rūķīši to veiks, bet mūsu pašu bibliotekāri, kuru darba apjoms beidzamo gadu laikā ir vismaz trīskāršojies. Šīs nozares speciālistus jau pamatoti var uzskatīt par Latvijas intelektuālo avangardu, jo nevienā citā kultūras jomā pārmaiņas nav bijušas tik straujas un radikālas, ievērojami mainot tradicionālo priekšstatu par bibliotēkām kā miera ostām. Vienīgi prestižs sabiedrībā un algas pašvaldību bibliotēku darbiniekiem gan ir palikušas nemainīgas.
Daudzos Bauskas rajona pagastos, kā liecina novērojumi, bibliotekāre ir otrā viszemāk atalgotā persona pēc apkopējas un pavisam noteikti saņem mazāk nekā ciema kasiere. Ir tikai daži izņēmumi. Tās ir pašvaldības, kuru vadītāji un deputāti grib un spēj domāt lielās kopsakarībās, apzinoties, ka progresa virzītāji ir cilvēki. Bez viņiem pat visaugstākās tehnoloģijas tādi dzelži vien ir, bet bibliotēku izaugsmei piešķirtie miljoni – vienkārši papīrīši.
Pagājušā gada nogalē bibliotekāru algu jautājums visā valstī aktualizējās saistībā ar Geitsu fonda līdzekļu apguvi. Ja speciālistus, kuru kompetence ļauj iesaistīties valstij ļoti nozīmīgā projektā, vērtējam tik zemu, varbūt Latvijai šo naudu nemaz nevajag?
