Bauskas rajonā joprojām nav nevienas audžuģimenes. To man saka Bērnu un ģimenes lietu ministrijas konsultante audžuģimeņu lietās Inese Belicka. Un man ir sajūta, ka jāiet stūrītī un jānokaunas, it kā tā būtu mana personiskā atbildība.
Bauskas rajonā joprojām nav nevienas audžuģimenes. To man saka Bērnu un ģimenes lietu ministrijas konsultante audžuģimeņu lietās Inese Belicka. Un man ir sajūta, ka jāiet stūrītī un jānokaunas, it kā tā būtu mana personiskā atbildība.
Grūti sameklēt
Tiekamies Jelgavā, ministrijas rīkotā konferencē “Palīdzi bērnam izaugt Zemgalē!”. Tā ir veltīta bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes alternatīvām formām, lai mazotne nebūtu jāpavada bērnunamā. Konferencē uzzinu, ka Dobeles rajonā ir desmit audžuģimeņu, Ogres rajonā – sešas, bet drīz būs desmit, Jelgavas rajonā pagaidām ir viena, bet desmit mācās. Kāpēc tās neveidojas mūsu rajonā, jautāju konferences dalībniecēm, Bauskas puses pagasttiesu pārstāvēm un sociālajām darbiniecēm.
Ina Nikolajeva no Dāviņiem atzīstas, ka savā pagastā nevar iedomāties nevienu māju, kurā varētu izveidoties audžuģimene. Daudziem pašiem vajadzētu vagaru, kas uzmana un pamudina, palīdz māju un prātu sakārtot.
Nav labdarība
Olga Černišova no Vecumniekiem pauž domu, ka audžuģimene gan ir patvērums tikai uz laiku, tomēr tas bērnam varētu būt labāk nekā dzīvot bērnunamā. Ja vien atrastos kāds, kurš gribētu šīs rūpes uzņemties. Ne jau velti ir jāmācās, lai kļūtu par audžuģimeni, jo tas ir gluži kas cits nekā audžuvecāki, kas bērnam ir mātes un tēva vietā līdz mūža galam. Audžuģimenes institūcija nav labdarības žests, tas ir darbs. Šādā veidā tas Latvijā ir kaut kas nepazīstams un cilvēkiem vajag laiku, lai ar šo jaunievedumu aprastu.
Tam piekrīt Anda Smiltiņa no Svitenes: “Tur jau tā lieta, ka cilvēki īsti nesaprot, ka audžuģimenē bērns padzīvo varbūt tikai dažus mēnešus, kamēr atrisinās viņa liktenis vai arī mājās situācija normalizējas. Vienīgais, ko grūti saprast – ko darīt ar tik netveramu lietu kā jūtas? Audžuģimenes pienākumus neuzņemsies cilvēki, kuriem dzīvē galvenais ir aprēķins. Ja nu pajumtē ņemtais nevēlas zaudēt šīs mājas? Kā atdot viņu bērnunamam, citai audžuģimenei vai bioloģiskajiem vecākiem, kad paies aprūpei paredzētais laiks?”
Jānoskaidro vēlme
“Jādod vien ir, un tad būs tā, kā mums jau iet,” saka Elga Kaļķe no Skaistkalnes pagasta. Viņa atgādina gadījumu, kad pagasttiesa vērsās tiesā, rosinot pārtraukt vecāku varu ģimenei, kas par saviem bērniem nerūpējās. Taču tiesa nolēma, ka pagasttiesai nav taisnība un bērniem ir jāaug pie vecākiem. “Nesen mēs tajās mājās bijām. Televizors darbojas, bet istaba ir netīra, nevēdināta, bērnus laukā neved, lai nav jāģērbj. 2001. gadā dzimis bērns sver deviņus kilogramus. Regulāri vedam šīs ģimenes atvases uz doktorātu svērt. Tiešām gribētos turp aizbraukt kopā ar to Bauskas tiesas tiesnesi, kura lietu izlēma par labu vecākiem. Bet kā ar bērniem?”
Interesants viedoklis ir Lienei Leitlandei no Īslīces pagasttiesas: “Ar mazuļiem grūtāk, viņi ir neaizsargāti. Bet pusaudžiem jau pašiem ir galva, jāvaicā, kur viņi labāk vēlas dzīvot – bērnunamā, pie audžuģimenes vai paša vecākiem. Nebrīnīšos, ja daudzi izvēlēsies iestādes nodrošinājumu – regulāras ēdienreizes, siltu istabu, televizoru, datoru, grāmatas. Ne katram tas ir bijis mājās. Zinu gadījumu, kad vecmamma, kuras abi dēli izauguši par “kārtīgiem” dzērājiem, tagad ņēmusi aizbildnībā bez gādības palikušos mazbērnus. Neticu, ka spēs viņus izaudzināt labākus nekā pašas dēli.”
Jau minētajā konferencē Jelgavā klausījos bērnunama patversmes “Lejasstrazdi” direktores Helēnas Eglītes stāstīto: “Pirms pieciem gadiem sākām meklēt atbalsta ģimenes. Pirmajā vasarā uz mājām paņēma 12 audzēkņus un pārējie 30 atvadoties raudāja.” Tagad panākts, ka gandrīz visiem “Lejasstrazdu” audzēkņiem ir atbalsta ģimenes vai sameklēti radinieki, pie kuriem vismaz vasarā var ciemoties. No brīvdienu mājām bērni atgriežas gluži kā no citas pasaules – labāki, sirsnīgāki.”
Vai esmu vajadzīgs?
Līdzīgu pieredzi, par ko “Bauskas Dzīve” vairākkārt rakstījusi, pauda Bauskas bērnunama “Annele” direktore Lilita Grāvīte.
Svarīgi, lai katrā novadā un rajonā attīstās kāda no alternatīvās aprūpes formām. Bauskas rajona stiprums varbūt būs tieši atbalsta ģimeņu kustība, stabili aizbildņi, bet audžuģimeni uz laiku līdz gadam varēs atrast, piemēram, Līvānos. Reizēm tieši vides un vietas maiņa dzīves pabērnam ir vispiemērotākā.
Tāpēc atļaušos iebilst ministrijas viedoklim, ka audžuģimenēm jābūt katrā rajonā. Tās nevarēs radīt ar lēmumiem vai rīkojumiem kā savulaik komunistiskā darba brigādes.
Vislabāk bērns jūtas savās mājās, ja līdzās ir vecāki, brāļi un māsas. Ja tā nav, tad rodas jautājumi – vai mani kāds mīl, vai esmu kādam vajadzīgs? Tādi bērni mīt bērnunamos un cer, ka arī viņiem kaut kur ir vieta, kur sasildīt nosalušās plaukstas un domas.
