Dārza piederumu veikalā gribu nopirkt augsni. Ir jāpārstāda uzdāvināta istabas puķe, kuras nosaukumu nezinu.
Dārza piederumu veikalā gribu nopirkt augsni. Ir jāpārstāda uzdāvināta istabas puķe, kuras nosaukumu nezinu. Plauktos pārlūkoju lielākus un mazākus maisus, izlasu visus uzrakstus. Katrs iesaiņojums ir domāts noteiktai sugai. Ir speciāla augsne rozēm, dālijām, gardēnijām, begonijām, gumijkokiem… Jūtos kā botānikas enciklopēdiju šķirstot, jo maisījuma ar vienkāršu norādi “Istabas augiem” veikalā nav. Pārdevēja man skaidro, ka tagad tiekot ražoti diferencēti sastāvi. Kauns atzīties, ka nezinu savas puķes nosaukumu, tādēļ izvēlos vismazāko maišeli un eju prom.
Līdzīgi notiek, kad esmu izdomājusi kaķim pirkt barību specializētā tirgotavā. Mani ir iespaidojušas žurnālu publikācijas par mājdzīvnieku pilnvērtīgu uzturu. Klīstu pa bodi un lasu sausās barības sainīšu etiķetes: “Kažoka mirdzumam, kaulu blīvumam, nierēm, gremošanai…” Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka pārtikas veidi ir sadalīti noteiktām kaķu vecuma grupām. Man vajadzētu parastu barību gluži parastam vidēja vecuma kaķim. Kažoka mirdzums ir acīmredzams parametrs, tādēļ paķeru saini ar daudzsološo uzrakstu. Solītie rezultāti vēl nav manāmi.
Daudz neatšķiras, piemēram, šampūnu pirkšana parfimērijas veikalos, jo matu pazīmju veidi ir aprakstīti tikpat bagātīgi kā augsnes sastāvi. Ne cilvēks, ne dzīvnieks, pat ne augsnes maisījums vairs nav viendabīgs, bet gan fragmentēts. Arī Latvijas sabiedrība, kas rindojas stingri nodalītos plauktiņos. Sociologi mierina, ka fragmentētā realitāte ir mūsu laikmeta raksturīga pazīme, un uzsver, ka process vēl nav sasniedzis apogeju. Vai tiešām pienāks brīdis, kad, no rīta pamostoties, sevi kā puzli domās būs jāsaliek vienotā veselumā, lai justos kā individualitāte, nevis mainīgās pasaules fragments?
