Puzuru gatavošanas meistardarbnīca sestdien, 9. decembrī, «Lejeniekos» bija maz apmeklēta. Taču tie daži interesenti, kas meistares Sanitas Behmanes-Baibakovas vadībā mācījās seno rotu gatavošanas metodes, mājup devās ļoti apmierināti.
Baušķeniece Aelita Minkeviča uz Ceraukstes pagasta «Lejeniekiem» bija atbraukusi kopā ar bērniem Anastasiju un Jāni. Puzurus viņi gatavoja pirmo reizi. «Šī ir lieliska iespēja darboties ar bērniem ārpus mājas. Te ir ļoti interesanti. Ceru, ka beigās izgatavosim tādu puzuru, kuru nebūs kauns vest mājās,» «Bauskas Dzīvei» sacīja A. Minkeviča. Viņas dēls Jānis piebilda, ka grūts šis darbiņš neesot, tikai vajagot daudz pacietības.
Ģimnāziste Lita Baibakova puzurus gatavojusi vairākas reizes. Taču arī šoreiz viņa atzina, ka jābūt uzmanīgai, nav vēlams steigties. Tad aukla nesamezglosies un izdosies pareizi savienot visus smilgu gabaliņus.
Ceraukstieti Intu Pavāri var uzskatīt par šo dekoru gatavošanas meistari. Viņas sietie puzuri vairākkārt rotājuši telpas Ceraukstes tautas namā. Lietpratēja atzīst, ka šajā darbā grūtākais ir dabūt materiālus. Laba smilga ir tā, kura nelūst. Piemērotākā puzuriem ir kamolzāle, tikai tā laikus jāsavāc, jāsagriež un jāizkaltē. Skaisti dekori top no meldriem, krāšņi ir salmu puzuri. Tos sasiet ir ļoti grūti, jo salmi ātri plaisā un lūst.
Meistare S. Behmane-Baibakova stāsta, ka pareizi izgatavots puzurs nemitīgi kustas. Tādējādi tas uzsūc telpā esošo negatīvo enerģiju. Šos dekorus nav vēlams glabāt ilgāk kā gadu. Puzura virsotnītes ir kā mazi enerģijas uzsūkšanas avoti. Tie savāc telpā esošo negatīvo enerģiju, tāpēc tos pēc gada vēlams sadedzināt.
«Puzuru gatavošana senajiem latviešiem bija sava veida meditācija pie skala guns mierā un klusumā. Šajā darbā neder steiga. Salmu, smilgu vai niedru dekoros mēs iesienam mieru, paļāvību, gaišas domas. Labvēlīgā gaisotnē gatavots dekors mums kalpos līdz nākamajiem Ziemassvētkiem,» stāsta meistare.
