Iecavniece LAIMDOTA SALA tiecas pēc jaunām emocijām. Tāpēc katru gadu viņa svin savu dzimšanas dienu. Rīt, 9. februārī, Laimdota nolūkosies uz nodzīvotiem septiņiem gadu desmitiem.
Iecavniece LAIMDOTA SALA tiecas pēc jaunām emocijām. Tāpēc katru gadu viņa svin savu dzimšanas dienu. Rīt, 9. februārī, Laimdota nolūkosies uz nodzīvotiem septiņiem gadu desmitiem.
Gaviļnieces dzīve esot bijusi raiba, gluži kā viņas adītās zeķes. Laimdota sevi dēvē par darbaholiķi, tāpēc tik daudz kur būts un izdarīts. Patīkami un neaizmirstami 32 gadi pavadīti kādreizējā Bauskas Pionieru namā (tagad – rajona Bērnu un jauniešu centrs), kur viņa meitenēm mācījusi dažādu rokdarbu prasmes. Tie skolēni, kuri no 1950. līdz 1968. gadam mācījušies pamatskolās Pilsrundālē, Skaistkalnē, Bauskā un Iecavā, droši var apgalvot, ka Laimdota katru bērnu centusies izprast.
Jubilāre atzīst: tagad ir grūti pierast, ka apkārt nerosās mīļu un jauku skolēnu bariņš. «Visu mūžu esmu strādājusi ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Tas varbūt bija daļēji atkarīgs arī no manis pašas. Vienmēr centos būt mierīga. Mājas rūpes atstāju aiz durvīm un klasē devos ar smaidu. Kolēģi apbrīnoja manu līdzsvarotību.»
Katru mēnesi Laimdota kopā ar dzīvesdraugu dodas uz kādu teātra izrādi Rīgā. Viņa ir sajūsmā par ikvienu redzētu lugu, jauki šķiet kaut vai tikai salīdzināt aktieru spēli.
«Bauskas Dzīve» telefonsarunā uzklausīja dažu Laimdotas pieminētu brīnišķīgu līdzgaitnieku domas. Baušķeniece Līvija Lapša ar Laimdotu iepazinusies, kopā strādājot Bauskas pamatskolā. «Viņa ir pasakains, godīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Vadot dažādas tūrisma nometnes, Laimdota mācēja panākt bērnu lielu interesi, lai ar prieku viņi visu gribētu apgūt. Tolaik viņa bija īsta «nagla» tūrismā. Nu jau vairākus gadus mums, bijušajām kolēģēm, ir tradīcija valsts svētkos pulcēties kopā, arī Laimdota ir mūsu vidū. Viņai Latvija ir ļoti svēta.»
Viena no uzticamām domubiedrēm Zeltīte Vaska atzina, ka uz Laimdotu vienmēr varot paļauties. Ar darbīgumu viņa pratusi panākt iecerēto.
«Burvīga sievasmāte, uz viņu atliek tikai paskatīties un šķiet, ka viņa staro,» tā par gaviļnieci saka znots Pēteris Ozols.
Vienu gan Laimdota esot sapratusi pārāk vēlu: «Man noteikti vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu, mazbērniem un arī pašai būtu tik jauki to pārlasīt. Taču pārdomas par pagātni man raisās, jo veidoju ciltskoku. Esmu tikusi jau līdz ceturtajai paaudzei. Interesanti, ka mani vecvecāki bija piederīgi Mežotnes pilij. Vecmāmiņa tur bijusi istabene, kad kāds no Līvenu dzimtas vēlējies doties izjādēs, vectēvs bijis līdzjājējs.»
