Turpinot tēmu par Bauskas apriņķa pagastu teritoriālajām pārmaiņām, pievērsīšos tieši «mazo cilvēku» līdzdalībai šajos procesos.
Turpinot tēmu par Bauskas apriņķa pagastu teritoriālajām pārmaiņām, pievērsīšos tieši «mazo cilvēku» līdzdalībai šajos procesos.
Paplašina apriņķa teritoriju
1921. gadā Bauskas apriņķa teritorijās, kuras tika pievienotas no Lietuvas, dzīvoja vairāki tūkstoši iedzīvotāju. Sākotnēji nebija īstas skaidrības – izveidot jaunus pagastus vai zemes pievienot Bauskas apriņķa pagastiem. Mūsu apriņķa priekšnieks 1921. gada 7. aprīlī rakstīja: «Pievienotajā apgabalā vēl līdz šim nedarbojas pašvaldības, izņemot Budbergas pagastu, kur pagaidām strādā Lietuvas valdības laikā vēlētie padomes locekļi un pagasta priekšnieks. Steidzošā kārtā būtu nokārtojama pievienotā apgabala iedalīšana pagastos, lai varētu stāties pie pagastu pašvaldības nodibināšanas. Pēc mana ieskata, apgabals būtu sadalāms trīs pagastos: Budbergas, Brunavas un Ādžūnu (Viteiku).» Tomēr nenotika jauno teritoriju pārdalīšana, jo arī tolaik Latvija bija demokrātiska valsts. Tika ņemtas vērā iedzīvotāju vēlmes. Turpmākā pusgada laikā notika daudzas iedzīvotāju sapulces, kurās izskatīja atsevišķu teritoriju tālāko likteni. Sapulču protokoli ir saglabājušies arhīvā.
Lietuvieši mīt sādžās
No Lietuvas pievienotajās teritorijās iedzīvotāji mitinājās sādžās, nevis tā kā pārējā Bauskas apriņķa teritorijā – viensētās un miestos. Turklāt agrāk Lietuvā dzīvojošo vidū bija daudz analfabētu, par to liecina parakstu vietās ievilktie krustiņi. Tas nav nekāds brīnums, jo cariskās Krievijas laikā Lietuvas guberņās lasīt un rakstītpratēju daudzums bija aptuveni 50 procentu. Vidzemes un Kurzemes guberņās to bija vairāk nekā 90 procentu.
Toreiz visātrāk atrisināja Budbergas pagasta jautājumu, jo tas jau agrāk pastāvēja ar savu pagasta centru un pašpārvaldi. Tagad visa kādreizējā Budbergas pagasta teritorija ietilpst pašreizējā Brunavas pagastā. Pārējā teritorija kādreiz bija daļa no Kauņas guberņas Žeimes pagasta. Latvijai pievienotā daļa bija izstiepta relatīvi šaurā joslā gar Lietuvas robežu, un tur neatradās neviena senāka pašvaldību iestāde. Jautājums bija, – vai tur izveidot pilnīgi jaunu pagastu vai pievienot to pa daļām jau esošajam Ceraukstes, Bornsmindes un Rundāles pagastam. Iedzīvotāju skaits šajā teritorijā bija pietiekami liels jauna pagasta izveidošanai, bet teritoriāli tas nebija izdevīgi. Arī pievienot šo teritoriju vienam pagastam nevarēja, jo citādi tas būtu nesamērīgi liels salīdzinājumā ar kaimiņpagastiem. Arī vietējo iedzīvotāju domas dalījās. Pograničas muižas, Lībiešu, Rudeņu, Čepuku un Staģeļu sādžas iedzīvotāji visai lielā vienprātībā nobalsoja par pievienošanos Bornsmindes pagastam, taču citās sādžās viedokļi bija atšķirīgāki. 8. maijā notika Juknišķu, Ādžūnu, Mikmiņu, Pastališķu, Viteiku un Gedeiku sādžas iedzīvotāju kopsapulce. No 109 sapulces dalībniekiem 52 gribēja veidot atsevišķu pagastu, bet pārējie 57 atzina par labāku pievienoties kādam jau esošam. No šiem pēdējiem 53 gribēja pievienoties Bornsmindei, bet četri – Rundālei. Savukārt Birzgaļu, Krievgaļu un Ratenieku sādžu, kā arī Brunavišķes muižas iedzīvotāji vienprātīgi gribējuši nodibināt savu nelielu pagastu «no Glebovas līdz Kamardes muižai».
Neveido jaunu pašvaldību
Tā kā iedzīvotāju domas dalījās, izlemt nācās Bauskas apriņķa valdei. 6. septembra sēdē tā konstatēja, ka «pēc savas platības pievienotais Žeimes novads nav tik mazs, ka tur nevarētu būt patstāvīga pašvaldību vienība, bet pēc savas ģeogrāfiskās gultnes pievienotais apgabals iztaisa lentveidīgu zemes strēmeli; ka apgabalam paturot pašvaldības patstāvību nav piemērotas vietas un ēkas, kur varētu ievietot pagasta valdes sēdekli; ka tāpēc jāpiekrīt iedzīvotāju vairākuma izteiktām domām par apgabala pievienošanu jau pastāvošiem pagastiem. Nolēma pievienot Rundāles pagastam Ādžūnu, Juknišķu un Jodišķu sādžas, Parīzes muižu un Lejas mājas. Bornsmindes pagasta teritorijai pievienoja Viteiku, Pastališķu, Mikmiņu, Rudeņu, Lībiešu, Staģeļu, Šķibeļu sādžas ar piederīgām muižām, bet Ceraukstes pagastā ietilpa Krievgaļu, Ratenieku, Milšūnu, Bebru, Brūklāju un Birzgaļu sādžas ar piederīgām muižām».
Traucē dubļainie ceļi
Protams, ka daļa iedzīvotāju ar šādu sadalījumu nebija apmierināti un rakstīja protestus pat Iekšlietu ministrijai. Visvairāk neapmierināto ir bijis Ādžūnos, Jodišķos un Parīzes muižā. Iedzīvotāji labprātāk būtu gribējuši atrasties Bornsmindes pagastā, jo Rundāles pagasta centrs esot tālāk un dubļu laikā praktiski nesasniedzams. Bornsmindes pagasta centrā esot ērti nokļūt jebkurā gadalaikā pa Žeimes–Bauskas lielceļu.
Šajās vietās bija arī ļaudis, kurus apmierināja palikšana Rundāles pagastā. Iekšlietu ministrijas pašvaldību departaments noraidīja visus protestus un atzina Bauskas apriņķa valdes lēmumu par pareizu.
1922. gada 15. februārī Budbergas pagastam pievienoja vēl no Lietuvas dažas nelielas teritorijas: Virbaļu muižu un Stiļķenes muižas Bērzu mājas.
Precizējums. Mana kolēģa A. Urtāna 19. janvāra «Bauskas Dzīves» numurā, publikācijā «Teritoriju dalīšana notikusi nepārtraukti», ir ieviesusies neprecizitāte. Minēts, ka 1920. gados Ādžūni ir tikuši pievienoti Bornsmindes pagastam, lai gan tie līdz Otrajam pasaules karam visu laiku atradās Rundāles pagastā.
