Rajona literātu apvienības jūnija sanāksmē tika atlasīti dzejoļi šai lappusei.
Rajona literātu apvienības jūnija sanāksmē tika atlasīti dzejoļi šai lappusei. Diemžēl varam publicēt tikai nelielu daļu no tā, kas jau sakrājies un tematiski sakārtots. Ir arī prozas darbi, kurus apjoma dēļ gluži vienkārši nevaram avīzes slejās piedāvāt lasītājiem.
Savas grāmatas jau sen būtu pelnījuši vairāki rajona literāti, taču tas viņiem nav iespējams šādu iespieddarbu dārdzības dēļ, un daudz labu un interesantu domu paliek atvilktnēs… Šis bēdīgais fakts radīja ierosinājumu vai aicinājumu visu veidu uzņēmējiem un sabiedrībām, kam nozīmīgas ir arī garīgas vērtības, iespēju robežās piedalīties ar materiālu atbalstu rajona literātu apvienības kopdarba izdošanā. Kopgrāmata varētu būt vienreizēja un neparasta dāvana suvenīrs (proporcionāli atvēlētajai summai) sadarbības partneriem un viesiem. Autori nepretendē uz materālu labumu, viņu vienīgā vēlme – redzēt savu garadarbu «izejam pasaulē». Bauskas literāti darbojas «Bauskas Dzīves» «paspārnē», ja piedāvājums kādu ir ieinteresējis, zvanīt pa tel. 22963.
INĀRA DRUVA
Te – Latvijā
Pāri tēvzemes pakalniem zaļiem
Viegliem soļiem jau vasara iet,
Skanot putnkoru koncertiem
skaļiem,
Pļavu puķēm te Latvija zied.
Skan te latviešu valoda sirmā,
Visus kopā tā pulcina mūs.
Paies gadi, bet atmiņas pirmās
Saulains mirklis mums nākotnē
būs.
Skan te Jāņuguns apspīdēts
«līgo»,
Spīgo jasmīnu vainadziņš balts,
Savas vijoles sienāži stīgo,
Danco Jānīša kumeliņš stalts.
Kad tev skumji, kad dzīve par
grūtu,
Dziesmu atceries, atceries vēl!
Dziesmā spēku un gaismu tev
sūtu,
Lai kā dzirkstele naktī tā kvēl.
Pavasarīga dziesma
Pavasaris. Vardes dzied –
Dižais «kvārks» pār zemi iet.
Dzied tās, nakti sveicinot,
Rītos – saulei godu dod.
Kvarra, kvarra, kvarra, kvārks –
Ziņģē vecais linu mārks.
Zaļš no vardēm mārka svārks.
Kas tik raženi vēl gārks?!
Kvarra, kvarra, kvarra, kvārks,
Kamēr apēdis nav stārks.
– Stārķis – tas ir varžu zārks,
Stārķim – tam nekas nav dārgs,
Jābēg katram, kas nav vārgs, –
Saka varžu ķēniņš Klārks.
Kvarra, kvarra, kvarra, kvārks…
GUNĀRS BOGDANOVS
***
dzen mani pilsēta lielā
no ielām
ar elpu sitošām ciet
vēja pļaukām, –
es, kautrīgi viņu lādēdams,
eju laukā
uz pieneņu laukiem,
kur meitene kāda
bez vārda
pin vainagu
no naktī kritušām
zvaigznēm.
Nopietnas rindas
mežā dzīvo aita,
turpat dzīvo vilks,
kas nu tie par jokiem –
liberāls ir stils!
vilks ir gana ēdis,
aita gana dzīva,
šeit nu pavīd traka
dzīvotperspektīva.
bet, kad mednieks nāk,
zvēri slēpties māk,
diezgan drūmi top –
redz, šis nejoko!
man tāpat kā aitai
un kā pelēcim –
ļoti gribas dzīvot,
kā gribējies līdz šim.
LILIANA SKUDRA
***
Zemgale –
Maizes rieciens
Latvijas siltajā delnā…
Ik pavasari zemnieks
To apziež ar arumu
Svaigu un melnu.
Bet Dieviņš
Devīgi apliek
Ar dzeltenu pieneņu sieru.
Vēl kārtu kārtām
Sulīgus asnus un stādus…
Sēž Dieviņš pie debesu
Brokastu galda
Un bažīgi
Svētajam Pēterim rāda,–
Jau atkal mutes,
Svešas un kāras,
Pēc šī sātīgā
Rieciena tiecas…
No dienvidu zemēm stārķus
redz lidojam mājup…
Pat putnam sava mājvieta rūp…
Te, Zemgalē,
Sirds viedi jūt,
Visam lemts Dieva mierā
Un dziļā saskaņā būt.
GATIS ZOTOVS
***
šļakstām ūdeni
peļķes ir siltas
bet seklas
cik žēl?
***
bedre ne vienmēr
ir kaps
* * *
Vijoles skan
padarīdamas sevi līdzīgu vējam
viņas mūs māna
mūsu ausis nav vienaldzīgas
vējlukturis vēl šaubās
vai arī viņš tiks piemānīts?
jūrā saceļas viļņi
kuģiem buras sāk plīst
visi ir lētticīgi
vijolēm vēl tic
* * *
Nokrist ceļos
lielceļa malā
padomāt par
patmīlību
Pacelt galvu
pavērot zvaigznes
un sajust
viņu pazemību
No rīta pamosties
nedomāt
bet aizmigt
aizmukt
LĪVIJA DZELME
ATMIŅU MIRKĻI
Līgo vakars dienu dzēš,
Vēl gaismodams debess tāles,
Vientulība spārnus pleš,
Sedz senas Jāņu zāles…
Līgo vakars vēlreiz sauc
Vīt vainagā senus ziedus,
Laimīgas vasaras jauc
Ar sapni tālu, viedu.
Līgo naktī kāda balss,
Caur atmiņu prizmu lūstot,
Vientuļa šovakar sals –
Par bijušo atkal kļūstot…
DAGNIJA GASŪNA
Ragana
Es šovakar būšu ragana,
šovakar būšu burve,
kā meža lauma no pasakas
tevi noburšu es.
Sasiešu tavas domas
ar apiņu pinekļiem,
aizplīvurošu tev acis
ar zirnekļu tīmekļiem,
odzes dzēlienu, indīgi saldu,
tev tieši sirdī caur čukstu,
nātres kodienu tavām lūpām
caur karstu kā uguns skūpstu.
Šovakar būšu ragana,
šovakar būšu burve,
tevi pie sevis,
sevi pie tevis
uz mūžiem pieburšu es.
Lielupe
Cik tu esi bagāta,
Mana Zemīte Mazā,
Cik daudz tevim ūdeņu dotu!
Mārupe, Jāņupe, Līgupe,
Gosupe, Buļļupe, Liepupe,
Zilupe, Melnupe, Līčupe,
Svētupe, Mazupe… un –
LIELUPE,–
Manas Zemgales krāšņākā rota,
Manas Zemgales varenā celaine,
Manas Zemgales platākā josta.
Starp pļavām un ciematiem līkumo
Reizēm strauja, reizēm domīgi rāma,
Ziedoņos ievziedu baltumos,
Bet ziemās kā līgava posta,
Pirms gadu simtiem pār Zemgali
Kā Dieva svētība jozta.
Tu dzelmaini dāsna un mūžīga
Plūsti, skūpstu jūrai lai dotu,
Tu – Mazās Zemītes LIELUPE,–
Manas Zemgales likteņa josta.
VAĻASPRIEKS
Elīna Meldere.
Mani dēvē par Elīnu Katrīnu Melderi. Šajā pasaulē ierados apmēram pirms 14 gadiem. Dzīvoju un mācos Bauskā. Mans hobijs ir rakstīt dzejolīšus, krāt uzlīmītes, dziedāt dziesmiņas un arī nedziedāt. Puķes, par kurām es visvairāk priecātos, ir (daudz, daudz) margrietu. Klausos radio SWH – visu laiku labākā mūzika. Ļoti mīlu dzīvnieciņus. Mājās es ļoti, ļoti vēlos mazu rozā sivēntiņu.
ELĪNA MELDERE
***
Saule debesīs skrien,
Kāds pa ceļu skrien.
Balti mākoņi slīd…
Pār tevi balti mākoņi slīd,
Un spožas zvaigznes nomirdz.
Ja tu to jūti –
Tu esi dzīvs.
IEVA BĒRTELSONE
Papardes asaras
Papardes asaras
Lielas un apaļas.
Kā dēļ gan paparde raud?
Ir gan ko bēdāties
Papardes sirsniņai,
Ziedēt tik reti tai ļauts.
Negantās nātres
Visu vasaru
Krāšņojas kūtspaksī savā.
Košās dālijas
Dārza maliņā
Zied līdz pirmajām salnām.
Kā lai nebirst
Tai rasas asaras,–
Ziedēt tik vienreiz gadā.
ZANDA STRAZDIŅA
ŠŪPĻADZIESMA
Madaru smarža debesīs
ieaužas senču grīdceliņā…
(Ieklausies, vijole dzied!)
Padungo līdzi, padungo,
ceļā vienmēr noderēs vārdi,
tādi – pavisam rāmi.
***
Saule pasmaida logā…,
Dievs paņem mani
uz rokām,
Viņa redzīgā acs
ir tepat.
* * *
Man pieder laime
redzēt
jaunu dienu,
dzirdēt
bērna laipno balsi,
man pieder laime…
sajust mīlestību
caur jūtīgu cilvēku sirdīm.
EVA VANAGA
***
Tu un es
Bet varbūt mēs
Uzzīmējām sauli
Vēl akācijas smaržoja
Tik reibinoši saldi
Man un tev
Bet varbūt mums
Mēness dārzā
Zvaigžņu lukturi
Gaismu lēja
Man un tev
Bet varbūt mums
Nolūza dzeltenais zīmulis
Palika tikai atspīdums
No tevis un manis
Bet varbūt mums
ĀRIJA PAŠEŠŅAKA
Vai tu to vari
Visvisādi šādi, tādi –
Tu ar pirkstu
Uz citiem rādi.
Paskaties uz sevi
Tu no malas,
Ko citiem devi?
Kā savu dzīvi mēri
Un dvēseli vai svēri.
Vai jūti zieda smaržu,
Vai jūti vēja garšu?
Vai jūti spārnu vēdas
Vai tikai malkas grēdas?
ERNESTS RUPKUS
Jūra
Tavs plašums liels un neparasts
man liekas,
Un nemierīgs, kad viļņi krastā
iet,
Kur tālumā ar debesīm tas
tiekas,
Kur saule nogrimdama sārta
riet.
Kad viļņu skavas satver saules
rietu,
Viss apvārsnis ar gaismu sārtu
liets!
Ja varētu, es turp tad steigtos,
ietu,
Kur viļņos deg un nodziest saules
riets.
Kad vētra tevi satver savos
žņaugos,
Tad viļņu kalni balti krastā nāk,
Es, vētras satverts, tevī ilgi
raugos –
Kāds diženums tad tevī mosties
sāk!
Es atnāku, lai tevi apciemotu,
Kad ilgas redzēt tevi nenorimst…
Kad dusi klusa, vētrā mosties tu,
Kad saule sārta rietot viļņos
grimst.
