Kas tie oktobrēni? Kāpēc zemniekus sauc par kolhozniekiem? Vai Ļeņins bija rakstnieks? Šie jautājumi šķiet sen atbildēti un atbildes aizmirstas.
Kas tie oktobrēni? Kāpēc zemniekus sauc par kolhozniekiem? Vai Ļeņins bija rakstnieks? Šie jautājumi šķiet sen atbildēti un atbildes aizmirstas. Tāpēc jo dīvaini liekas šodien tos dzirdēt no astoņgadīga bērna, kuram pirmoreiz par to būtu jāmācās vēstures stundās pēc gadiem trim.
Viss kļūst nedaudz skaidrāks, atverot mācību grāmatu, no kuras šis vispārizglītojošās skolas 2. klases skolnieks šodien mācās: latviešu valodas mācība palīgskolas 3. klasei, izdošanas gads – 1988., apstiprinājusi Latvijas PSR Izglītības ministrija. Liekas neticami – gandrīz septiņus gadus (nevis kopš vakardienas) dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī; bērni, kuri vēl šodien mācās pareizi uzrakstīt vārdu «oktobrēni», to pastāvēšanas laikā vēl runāt neprata.
Kāds varbūt iebildīs – nevajag politizēt vienkāršas lietas; vai nav vienalga, no kādām grāmatām lasot, par kādiem niekiem rakstot, bērns iemācās lasīt un rakstīt? Labi, ka vispār iemācās! Un šai iebildei būs arī pamatojums – nav naudas! Nav naudas, lai nopirktu mūsdienu prasībām atbilstošas grāmatas, nav naudas, lai skolotājiem samaksātu cilvēka cienīgas algas. Vajadzību ir daudz (jumti tek, ateja smird, telpas «brēc» pēc remonta), patukšs naudas maks – tikai viens. Kod kurā pirkstā gribi – visi sāp. Īpaši valstiskas vienaldzības apstākļos.
Bet risinājumu tomēr var atrast arī šādā situācijā. Vien jānoskaidro jautājums par prioritātēm – vai primārā ir mazā cilvēkbērna, kurš stāv uz 21. gadsimta sliekšņa, dvēsele vai klozetpoda kvalitāte. Bez kļūdām jāiemācās rakstīt arī Leņina vārds, bet daudz svarīgāks būs nekļūdīgi ierakstītais mazā cilvēka apziņā un dzīves izpratnē.
