Trešdienas, 2. jūlija, avīzē «Bauskas Dzīve» izlasīju rakstu par Iecavas novada mājām «Pīles», kā arī par ārsta A. Paeglīša ģimeni.
Trešdienas, 2. jūlija, avīzē “Bauskas Dzīve” izlasīju rakstu par Iecavas novada mājām “Pīles”, kā arī par ārsta A. Paeglīša ģimeni. Gribu dalīties tajā, ko es zinu par šo māju vēsturi un tās saimniekiem.
70. gadu vidū es studēju LLA Veterinārmedicīnas fakultātē (tagad LLU), kur veterināro farmakoloģiju (mācību par medikamentiem, to savstarpējo iedarbību un iedarbību uz organismu) pasniedza ļoti jauks un sirsnīgs docents Jānis Augškalns. Viņš bija arī mūsu kursa kurators, kā toreiz teica, bija arī ļoti stingrs un prasīgs pret studentiem. Tā kā mani ļoti interesēja šī mācība un vēlējos visu saprast, kļuvu par vienu no docenta mīļākajām studentēm. Beidzot fakultāti, diplomdarbu izstrādāju docenta J. Augškalna vadībā ar augstu novērtējumu, un viņš arī vēlāk mani skubināja mācīties tālāk aspirantūrā un doktorantūrā, palīdzēja ar literatūru un padomu jebkurā laikā.
Tā, kopīgā sadarbībā bieži diskutējot, runājām par mājām, izcelšanos, viņš vienmēr prata sirsnīgi un daudz stāstīt par sava vectēva un tēva mājām “Pīles” Iecavas pusē. Tā kā arī mana vīra vectēva mājas atrodas apmēram desmit kilometru uz Misas pusi no minētajām “Pīlēm”, tad interesējos par šo māju nosaukuma izcelšanos.
Docenta stāsts bija apmēram šāds. Ceļš, kas iet netālu garām “Pīlēm”, agrāk bijis neizbraucams, jo bijis staignājs, sevišķi pavasaros un rudeņos. Tātad, kad ar ratiem braucēji tikuši šim staignājam cauri, tad esot sacīts, ka nu gan kā pīles pērušies pa dubļiem.
Sliktā ceļa dēļ docents un māsa, kad brauca uz mājām no studiju vietām, no Misas dzelzceļa stacijas cauri nelielam mežam nākuši kājām. Ļoti līdzīgu stāstu kādreiz stāstījis arī mana vīra vecaistēvs J. Dāboliņš. Kad bijis jābrauc uz Iecavas dzirnavām, jau iepriekš raizējies, kā tik ar zirgu pajūgu tikšot cauri “pīļu lejai”.
Vēl docents atcerējās, ka viņa vecātēva uzvārds sākotnēji bijis Auzukalns un tikai vēlāk, viņš pat nezināja, kā uzvārds pārvērties par Augškalnu.
Īsi pirms mūsu kopīgās sadarbības noslēguma docents uzaicināja mani kopīgā ekskursijā uz “Pīlēm”, kas viņam bija tuvas, mīļas. Tā no Iecavas devāmies naski ar kājām, lai gan docentam toreiz bija jau ap 70 gadiem, soļojām dūšīgi. “Pīlēs” docents ar tādu sirsnību un mīlestību visu izstāstīja, izrādīja, kur kas stādīts, kādi apstādījumi bijuši. Kalniņā esot stādīts ozols, kad viņš piedzimis, tas bijis par godu dēlam un vārdam Jānis. Daudz labu atmiņu viņam bija par vecākiem, īpaši mīļa bijusi mammīte – vienmēr kustīga, čakla, kā viņa visu vienmēr laikā paspējusi. Arī par akas rakšanu – tas bija īpašs stāsts ar smaidu un jaukām atmiņām.
Tādas īsumā ir atmiņas no jaukiem un bagātinošiem studiju un vēlāk arī kopīgiem darba gadiem kopā ar “Pīļu” saimnieku atvasi docentu Jāni Augškalnu.
